Satikšanās vieta
Ap lāsteku laiku
es saucu tevi
un gaidīju
lāsteku vietā.
Lāstekas plīsa uz laimi.
Ap vizbuļu laiku
es saucu tevi
un gaidīju vizbuļu vietā.
Vizbuļi taisīja zemi par debesīm.
Ābeļu laikā
es nesaucu tevi.
klusām gaidīju,
kā gaida
ābele.
Ābele sniga kā ilgošanās.
Ceriņu laikā
es tikai ziedēju,
garāmgājēji
iestiga smaržu staignājā
un palika stāvam.
Bet smarža aizgāja
meklēt tevi.
Vēl paliek liepas…
Ojārs Vācietis
Jo tu esi tālāks, jo vajadzīgāks,
Jo tu esi skarbāks, jo mīļojamāks,
Jo tu esi stiprāks, jo saudzējamāks.
Vienīgi ja tu esi vienaldzīgs
Pret mani un visu pasauli-
Tad esmu bezspēcīga.
Ilze Binde
Nu vai nav brīnums – mēs,
Kas bijām divi, tagad tikai viens,
Viens vienīgs viens.
Līdz šim es domāju, tik divu trauku saturs
Var kopā salieties un kļūt kā viens,
Nu zinu: divas būtnes ar tā var
Kā dzīvsudrabs, kā ūdens kopā saplūst.
Aleksands Čaks
Mīlas kauss
Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,
Tad paskaties,cik zvaigžņu viņā laistās.
Tad paraugies - vai sirds ir tava it kā zieds,
Kas rasas pilns tiek lauzts?
Bezgala skaistas,vai zib tur sārtas guntiņas?
Ak,zini:tās asins lāses tavas!
Tikai tās un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.
Kur neasiņo sirds,trūkst gaismas mūžīgās -
Svied mīlas kausu prom to - niecīgu un lētu.
Es skūpstu Tavas rokas -
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri -
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis -
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas -
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe -
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
Jānis Jaunsudrabiņš
Mīlestība
Un es atkal tevi ,neapjaustā ,saucu,
Lietus lāsē ierakstīts tavs vārds;
Vēja svilpē,bedelīgas spārnā,
Mākonī,kas pazūd jūrā pīlādžsārts.
Atnāc,paliec,mīlestība mana,
Smilšu pulkstens līdzi jūras smiltīm slīd;
Es vēl nepaguvu vienam dzērvju kāsim
Tavu palaunaga maizi parādīt.
Paņem putna ceļu šodien plaukstā-
Vai tad atnāšanas brīdī darīt nemēdz tā?
To visbrīnumaino piesaukt ļoti tuvu,
Lietus lāsei pielikt lielo jūru klāt?
Atnāc,paliec,mūžam neapjaustā,
Rītu manā vietā sauks un lūgsies cits;
Baltā jaunība un pelēksirmā stunda
Tavai svētku dienai nešaubīgi tic.
Skaidrīte Kaldupe
Tu
Tu pārāk bieži aizej.
Tu pārāk reti nāc.
Jau balta sazied maize
Un vējš dzied savādāk.
Tu skriešus skrēji kalnā.
Man tevi nepanākt.
Tu pārāk bieži aizej.
Tu pārāk reti nāc.
Ilze Binde
Ceriņi smaržo caur stiklu,
un es tevi mīlu- tevi aiz stikla.
Ne es esmu iestiklojis šo stiklu,
ne es esmu izdomājis to lietu,
kas izšķiedies violets krāso rūti.
Ne es esmu izdomājis šos ceriņus,
ne es esmu izdomājis mīlestību,
viss ir atnācis pats no sevis-
ceriņi, lietus, tu,
un stikls tam visam priekšā,
caurspīdīgs, tomēr-stikls-stilks-stikls.
Stikls, caur kuru ceriņi smaržo.
Vēl tu nezini!
Vēl tu rozes plūc
Nenotvīkdama,
Vēl tu matos spraud
Tās bez nolūka.
Vēl tu uzsmaidi
Visai pasaulei,
Vēl tu nezini
Sava skaistuma.
Paies laiciņš īss,
Un tu nosarksi,
Birzes maliņā
Ziedus meklējot.
Un tu plūksi tos
Vienam vienīgam,
Un tu smaidīsi
Vienam vienīgam.
Karsti slavēs viņš
Tavu skaistumu-
Bet es staigāšu
Kā pa rudeni.
Mijkrēslī
Vai tur ārā kas nečabēja?
Klau, vai nenodrebēja logs?
Likās, it kā kas garām skrēja,
Jeb vai tik vējā locījās žogs?
Sēdu un raugos krēslā, un gaidu,
Lēnām ar žēlumu pildās man krūts.
Dzirdu es vai tikai sajūtu vaidu:
Laimiņa klauvēja nupat pie rūts!
Kaut jel pretī tu viņai steidzies,
Tevi tā uzcerējuse bij!
Tukšā svētais brītiņš nu beidzies,
Jau ar citu tā gredzenus mij.
