Dabūjis Dabūjis pasi un kļuvis cilvēks. Saskaitījis naudu un kļuvis bagāts. Nopircis mašīnu un kļuvis ātrs. Nopircis binokli un kļuvis tālredzīgs. Nodzīvojis dzīvi un kļuvis… Neteiksim, ka gluži nekas, bet diez kas nav. Kļuvis. Ojārs Vācietis
Category: dzejoļi par dzīvi
dzejoļi par dzīvi
Laikam četras sveces ar tumsu runā, Bet varbūt četras puķes pret pusnakti zied, Bet varbūt četras meitenes kailas peldēties iet? Neko nevar skaidri zināt, Atliek vienīgi minēt… Laikam čiekuri četri krīt sūnā, Bet varbūt četri putni pret logu ar spārniem sit, Bet varbūt asaras četras pa grumbainu vaigu rit? Neko nevar skaidri saprast. Tik īsa […]
Sirdi es savu … Sirdi es savu jums atdevis visu un tikai tukšumu saņēmis pretī. O, kuru gadu jau apkārt, kuru viļņo šīs tukšums klajs. Maijs kuram smaidot nepārslīd pāri nekad. Tikai tad, kad es briesmīgi lamājies esmu un čīkstējis, Jūsu tukšuma lava gūlusies pāri par manu galvu Ka veldzinošs plāksteris. Aleksandrs Čaks
Meža ceļš Un atkal tev priekšā ir ceļš, un iekšā ir tik daudz jauna, un pāri ir tik daudz no veca, un garām vairs nepaliek, kam, un cauri ir jādzīvo pašam, bet rokām ir vajadzīgs ap: ap tavu ozolu, tauta, ap tavu vidukli, vijīgā, ap tavu šūpuli, bērns, apkārt, apkārt un apkārt! O, rokām svēts […]
Svina zirnis Nāca garām dārzniece bez miesas, krūtīs iestādīja svina zirni, tagad ārā aug no manām krūtīm pelēks svina koks ar svina lapām, drīz tas ziedēs smagiem svina ziediem, tad tas noziedēs un pelēks nobirs, zari līks no smagiem svina zirņiem, nāciet, puikas, šurpu labi ātri, šķiniet munīciju savām blēņām, nāks ar grozu dārzniece bez […]
Naturmorts Durvis aizcirtās. Nolādēts šleperis! Čībās un halātā Smirdīgās trepēs. Istabā buldogs Un brēkulis šūpulī. Kamīnā uguns. Uz plīts puscepts cepetis. Kramplauzis jāsauc? Vai kaimiņš ar cirvi? Vīrs, kā jau parasti, Klejo pa pasauli. Čībās un halātā Smirdīgās trepēs. Nolādēts šleperis! Durvis aizcirtās! Ilze Binde
Ar atbildību par pasauli sasirdzis, viņš neredzēja, kā nogrimst māja, kurā bij piedzimis, kurā bij audzis, dēļ kuras to pasaule uzrunāja. Jānis Peters
kā vilni lai pasacīt varu no kura man mute žūst? kā pirkstgalos saņemt staru kas zibēdams lūst un lūst? ar īsu tērauda vaidu drūp lokans un izslīpēts prāts pa debesīm saule skriada un upe aiz sliekšņa krāc Knuts Skujenieks
Ne puķes, ne mantas- es tev dāvinu laiku. Gribi- stundu, dienu, gadu vai mūžu, neprasi tikai mūžību, tās nav nevienam. Mūžība ir nevienam nepiederoša, kaut gan ar to mēdz jokot, apsolot mūžam un mūžīgi mūžam. Solīt jau var, notikt tas nevar. Nemūžam Ojārs Vācietis
Jāpārcieš Visas svina smagās bēdas, Žēlabas, kas žņaudz un ēdas, Visa melnā nelaime, kas draud, Jāpārcieš un jānoraud. Vieniem lemtas miera mājas, Otri dzīves vidū stājas Meklēt prieka,- bēdas, ko tā rieš, Jānoraud un jāpārcieš. Rūdolfs Blaumanis
paldies es stāvēšu kājās pie apsēm un eglēm šīm es esmu pārnācis mājās zem naksnīgām debesīm tu zvaigzne krietnā un zaļā tu atved un nepiekrāp un vējš ir atsējies vaļā un sirds tik laimīgi sāp par visu kas dzīvē gadās līdz mēram ir samaksāts viss un nu mani vadās un vadās raibs izlijis mākonis Knuts […]
Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka, Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks, Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka, Un nākotne spoža kā saulītes vaigs. Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi, Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts; Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi, Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts. Un, […]
nav ko slieties dižā stājā nav ko lepnus vārdus dvest jo tāpat nemaz nav viegli ikdienišķi galvu nest neraudāt par to kas bijis nebīties par to kas rīt tikai saudzīgi un droši savu vagu taisnu dzīt Knuts Skujenieks
nekā no tā kas izdzīvots nekā no tā kas zināts ar sienāzi un papardi es esmu apdāvināts ar sienāzi un papardi ar acu mirkli lielu un aizeju no vasaras pa vienvirziena ielu Knuts Skujenieks
gara ziema gausa gaita dzenis manus soļus skaita mazo dzeni čaklo dzeni izkal melnu bezdibeni tur es savas dienas krāšu tur es viņas apglabāšu tikai ārā paliks lieks izsāpēts un izciests prieks Knuts Skujenieks
Pie debesīm mēness spīd bālais, Pa niedrāju vardes kurkst; Viss miglā segts apgabals tālais, Un strautiņš ielejā čurkst. Es klausos, un bezgalīgs žēlums Man dvēseles dziļumos griež. Vai vainīgs tur vakara vēlums, Vai likteņa grūtības spiež? Eduards Veidenbaums