Meža ceļš
Un atkal tev priekšā ir ceļš,
un iekšā ir tik daudz jauna,
un pāri ir tik daudz no veca,
un garām vairs nepaliek, kam,
un cauri ir jādzīvo pašam,
bet rokām ir vajadzīgs ap:
ap tavu ozolu, tauta,
ap tavu vidukli, vijīgā,
ap tavu šūpuli, bērns,
apkārt, apkārt un apkārt!
O, rokām svēts apkārtceļš.
Jānis Peters
Svina zirnis
Nāca garām dārzniece bez miesas,
krūtīs iestādīja svina zirni,
tagad ārā aug no manām krūtīm
pelēks svina koks ar svina lapām,
drīz tas ziedēs smagiem svina ziediem,
tad tas noziedēs un pelēks nobirs,
zari līks no smagiem svina zirņiem,
nāciet, puikas, šurpu labi ātri,
šķiniet munīciju savām blēņām,
nāks ar grozu dārzniece bez miesas,
vajag darīt tā, lai viņai netiek.
Naturmorts
Durvis aizcirtās.
Nolādēts šleperis!
Čībās un halātā
Smirdīgās trepēs.
Istabā buldogs
Un brēkulis šūpulī.
Kamīnā uguns.
Uz plīts puscepts cepetis.
Kramplauzis jāsauc?
Vai kaimiņš ar cirvi?
Vīrs, kā jau parasti,
Klejo pa pasauli.
Čībās un halātā
Smirdīgās trepēs.
Nolādēts šleperis!
Durvis aizcirtās!
Ar atbildību par pasauli sasirdzis,
viņš neredzēja, kā nogrimst māja,
kurā bij piedzimis, kurā bij audzis,
dēļ kuras to pasaule uzrunāja.
kā vilni lai pasacīt varu
no kura man mute žūst?
kā pirkstgalos saņemt staru
kas zibēdams lūst un lūst?
ar īsu tērauda vaidu
drūp lokans un izslīpēts prāts
pa debesīm saule skriada
un upe aiz sliekšņa krāc
Ne puķes,
ne mantas-
es tev dāvinu laiku.
Gribi-
stundu, dienu, gadu
vai mūžu,
neprasi tikai mūžību,
tās nav nevienam.
Mūžība
ir nevienam nepiederoša,
kaut gan ar to mēdz
jokot,
apsolot mūžam
un mūžīgi mūžam.
Solīt jau var,
notikt tas
nevar.
Nemūžam
Jāpārcieš
Visas svina smagās bēdas,
Žēlabas, kas žņaudz un ēdas,
Visa melnā nelaime, kas draud,
Jāpārcieš un jānoraud.
Vieniem lemtas miera mājas,
Otri dzīves vidū stājas
Meklēt prieka,- bēdas, ko tā rieš,
Jānoraud un jāpārcieš.
paldies
es stāvēšu kājās
pie apsēm un eglēm šīm
es esmu pārnācis mājās
zem naksnīgām debesīm
tu zvaigzne krietnā un zaļā
tu atved un nepiekrāp
un vējš ir atsējies vaļā
un sirds tik laimīgi sāp
par visu kas dzīvē gadās
līdz mēram ir samaksāts viss
un nu mani vadās un vadās
raibs izlijis mākonis
Reiz zaļoja jaunība, cerības plauka,
Tad asins bij karsta, tad gaišs bija laiks,
Un pasaule visa tik krāšņa, tik jauka,
Un nākotne spoža kā saulītes vaigs.
Laiks aizgāja, cerības zuda kā dūmi,
Viss mira, kas agrāk dārgs bij un svēts;
Nu dievīgie tēli tik bāli, tik drūmi,
Un dīdzis nekas nav, kas ticībā sēts.
Un, tukšā paliekot zinību slāpēm
Un beidzoties visam, kas daiļš bij un svēts,
Sirds pildījās nāvīgām asiņu sāpēm;
Bet pagātne arī jau sāpes sedz.
Un tagad es nicinu pasaules lietas,
Jo redzu, ka viss tikai murgi un nieks.
Pret laimi, pret nelaimi krūtis ir cietas,
Man gluži vienalga, vai bēdas vai prieks.
nav ko slieties dižā stājā
nav ko lepnus vārdus dvest
jo tāpat nemaz nav viegli
ikdienišķi galvu nest
neraudāt par to kas bijis
nebīties par to kas rīt
tikai saudzīgi un droši
savu vagu taisnu dzīt
