dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Austra Skujiņa- dzejolis Izpostītā dārzā

Izpostītā dārzā Par samītiem ziediem tu skumsti viens, lielais raudātājs vējš. Nakts spoki baisi un tumši zvaigžņu laternas dzēš. Aiz sētas vaid leijerkaste kā ielu staigules sirds. Guļ plecos tik gadu nasta un mūžs — par asarām pirkts… Vairs dārzā pat asna nav zaļa, pat pumpurs nav pataupīts sīks. Tā laikam pieņemts — kam vaļa. […]

lasīt teicienu

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Jānis Peters- dzejolis

Ar balsi, balstiņu, ko pati reiz man devi, es tevi piedziedāšu klāt pie sevis. Es iedziedāšu savu roku tavā kā strazdu būri izplaukušā kļavā. Pār Rīgu šorīt meža zosis gāja un tēvzemi pie spārniem piedziedāja. Krīt balta gaisma vientulīgā logā- dzied mana roka manas mīļās rokā. Jānis Peters

lasīt teicienu

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Auseklis dzejolis

Tu daiļā zvejnieka meita, Laiviņu malā dzen, Nāc pie man un sēdies man līdzās, Mēs krastā līgosim. Liec galvu man pie krūtīm, Un nebaidies it nemaz; Paļāvies allaž vienmēr Krākdamai jūriņai! Man sirds ir tā, kā jūra, Tā vētro, līgo, smaid’, Un daža skaista pērle Iekš viņas dziļumiem dus. Auseklis

lasīt teicienu

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Auseklis- dzejolis

Padebešos mēnestiņš. Mirdz kā liela sidrab’ sagta, Tumšus plūdus balina, Zelta starus viļņos kaisa. Vientuls klīstu krastmaliem, Tur kur balti viļņi vandās, Un es dzirdu ūdenī Dažu saldu vārdu čukstam. Visai gaŗa iraid nakts, Sirds vairs nevar klusu rimties Daiļās Nāras, nākat šurp, Rotājaties līksmā dejā! Galvu likšu klēpī jums, Miesu, dvēseli jums domu. Nāvē […]

lasīt teicienu

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Leons Briedis- dzejolis Mīļotā

Mīļotā Es tevi iesmēlu akā, tik saudzīgi nesu mājās, ka jau pēc septiņiem soļiem man salapoja kājas. Es tevi iejāvu maizē tik nesteidzīgi un lēni, ka nemanot iemīciju mīklā pats savu ēnu. Es tevi ieliku krāsnī. Vai pusi dienas cepu, ar kreiso aci iztālēm no tevis nokozdams slepus. Tā aizsapņojos, tā mīlēju, ka it nekā […]

lasīt teicienu

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Ziedonis Purvs- dzejolis

Tā ir dīvaina smarža- Atmiņā neizgaistoša Vairs nevaru atcerēties, Kas smaržoja tā: Vai tavi mati tai tālajā dienā, Kad pirmoreiz skūpsīju tos? Vairs nevaru atcerēties. Bet ik reizi, kad saku paldies Dzīvei par tevi Un tev par šo dzīvi, Uz mirkli aizveru acis, Lai justu, kā smaržo laime. Ziedonis Purvs

lasīt teicienu