Ēna
Atkal viens bēg no savas ēnas
Apstājies, dullais,
tas esi tu pats,
tā ir tava projekcija.
Nepatīk?
Tad vismaz taisi trepes
un novāc Sauli,
bet nebizo tā kā dulls.
Ja nemāki trepes taisīt-
baznīcā lien
un lūdz dievu, to kungu,
lai liek skapī to spīdekli.
Dullais jož tālāk,
un es abstulbis skatos,
kā bēdzējs
ir dievs, tas kungs.
Saknes
Mēs strādājam neredzamas,
jo mēs esam saknes.
Pa miligramam, pa pilienam
uzsūcam spēku-
stumbram.
Gan klusajos vasaras rītos,
kad skaidri var dzirdēt putnus,
gan ledainās decembra naktīs,
kad zari čaukstošām balsīm
tunā par uzticību,
mēs strādājam.
Vai esam laimīgas?
Nezinām. Strādājam.
Vailaime ir pats nepieciešamākais?
Nezinām. Strādājam.
Mēs zinām savu pienākumu
un negribam trūdēt.
Vai, kādi lieli joki!
Reiz pietrūkšot
dzeramā ūdens.
Reiz zaķi pastāvēšot
vienīgi pasakās.
Reiz mežu skatīšot
fotogrāfijās.
Reiz elpot vajadzēšot
gāzmaskās.
Reiz zemeslode būšot
beidzot
noasfaltēta.
…Pakaramais cilvēciņš
smīdina
pats savu cilpu…
Laiks
Debesīs ir mazas
Zvaigznītes, un
Debesīs ir mazas
Ābelītes. Un
Augusta naktīs var
Redzēt, kā no
Debesīm mirdzoši
Āboli krīt.
Salā
Ap namu stūriem
Peras vēju mātes
Ledainie brunči
Čirkst netīrais sniegs
Zem kamanu sliecēm
Un gājēju kājām.
Nakts.
Uz ielām deg uguns.
Kā kāras mēles
Dzeltenās liesmas
Laizās ap čuguna restēm,
Un visādi ļaudis
Silda pie viņām
Rokas un ģīmjus.
