Dod savu spēku!
Dod savu ticību!
Tas ir tas parastais- ”dod”!
Dod man jaunību,
Kad tā ir vējā,
Dod man vakardienu,
Kuru es nogulēju,
Dod man - vienalga, ko,
Bet tikai- dod!
Un es sapņos redzu
Tās divas lūpas analfabētes,
Kuras zināja tikai-
Ņem!
Var tautai pāri stāvēt,
tautu nievājot,
Var tautai pāri stāvēt,
tautu saudzējot,
Var tautai vidū stāvēt,
tautu stiprinot.
Es arī gribu
tautas vidū būt.
Ilze Binde
Sasveicinies pats ar sevi, tad ej citus mācīt,
tad ej citus izlabot, tad ej citiem dot
labdienu.
Bet arī atņemt labdienu ir jāprot,
vispār saņemt ir daudz grūtāk nekā dot un dot.
Jānis Peters
Vai tev nav tā bijis,
Ka pasaule šķiet tevis izgudrota,
Kad ziedi un koki
No zemes ir tevis saukti,
Un tu nemaz neredzi,
Cik daudz uz zemes ir draņķu.
Un, ja arī redzētu,
Nespētu atcerēties, kad esi tos taisījis.
Nav- un viss.
Ir tikai gaišais un varenais
”I R”-
Gaišā saudzība vājam
Un rentgena redzība aklam,
Un silta zeme,
Un arī apautas kājas
Basas.
Sasveicinies pats ar sevi, tad ej citus mācīt,
tad ej citus izlabot, tad ej citiem dot
labdienu.
Bet arī atņemt labdienu ir jāprot,
virpār saņemt ir daudz grūtāk nekā dot un dot.
Zvani.
Šodien apzvana.
Kaut ko
apzvana…
Šodien iezvana.
Kaut ko
iezvana…
Šodien aizzvana.
Kaut kur
aizzvana
daļu no manis.
Šodien es iezvanos
zvanā…
“Tauta, tauta, gaišā latvju tauta,
Slavas lauriem vaiņagota tu!
Brīvība no augšienes tev ļauta,
Centies izlietot šo brīvību!”
Tā pa laikrakstiem un ballēm klaigā,
Resni blēži tautai laimes sauc.
Tauki baznīckungi lišķu vaigā
Manās līdz un vēl jo vairāk kauc:
“Latvji, latvji, dievbijīgu garu
Dievs lai uztura ir turpmāk jums!
Tad mums miers būs, tad vēl mūžu garu
Skaistā krēslībā būs zvejojums.”
Un mēs, jaunā audze, tautas ziedi,
Skrienam, kliedzam līdz ar tumsoņiem,
Un “kā maizi ēd, tā dziesmu dziedi!”
Likums iesāk palikt studentiem.
Kauns bezgalīgs! Jo mēs skaidri redzam,
Kāds ir nolūks tautas vadoņiem:
Strādāt, kalpot, ticēt kā pa vecam,
Cienīt kungus - programs visiem tiem.
Un mēs sekojam, un godu dodam
Naudas maisiem, blēžiem riebīgiem,
Un, ko mazāk turīgu mēs rodam,
Pieskaitām pie rupjiem “knubiķiem”.
Mirkļi
Skumji,
kā mirst tie nesaredzamie mirkļi-
par lodēm un domām ātrāk.
Bet sastādīt paspēj
laiku,
dzīvi
un cilvēku.
Cilvēks ir būtne,
kas sastāv
no mirstošiem mirkļiem.
Briesmas
Ar briesmām ir tāpat
kā ar suņiem-
bēdzējam iekodīs,
no pretī ejošā
bēgs.
Taču ar cilvēkiem ir
kā ar cilvēkiem-
viņiem vispirms gribas
bēgt.
Daudz godīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie strādā kā skudras un rūpīgi krāj;
Tie nolād alu, tie nolād sīvo
Un strādā, un krāj, līdz smiltis tos klāj.
Daudz prātīgu cilvēku pasaulē dzīvo,
Tie manīgi citu pūliņus slauc;
Ar manšetēm baltām un apkakli stīvo
Tie pasaules drūzmā kā valdnieki brauc.
Bet ticīgo muļķu visvairāk ir radīts,
Tie galviņas nodur un Dieviņam tic.
Tāds rokas laiza, kad sists tiek un badīts,
Un Dieviņam pateic, kad piekrāpj to cits.
Un “ārprātīgo” ir ceturtā suga,
Diemžēl, ka viņu tik visai nedaudz, -
Pie sirds kam ķeras šī bēdu luga,
Kas muļķus pie gaismas, pie brīvības sauc.
