Satikšanās vieta
Ap lāsteku laiku
es saucu tevi
un gaidīju
lāsteku vietā.
Lāstekas plīsa uz laimi.
Ap vizbuļu laiku
es saucu tevi
un gaidīju vizbuļu vietā.
Vizbuļi taisīja zemi par debesīm.
Ābeļu laikā
es nesaucu tevi.
klusām gaidīju,
kā gaida
ābele.
Ābele sniga kā ilgošanās.
Ceriņu laikā
es tikai ziedēju,
garāmgājēji
iestiga smaržu staignājā
un palika stāvam.
Bet smarža aizgāja
meklēt tevi.
Vēl paliek liepas…
Ojārs Vācietis
Jo tu esi tālāks, jo vajadzīgāks,
Jo tu esi skarbāks, jo mīļojamāks,
Jo tu esi stiprāks, jo saudzējamāks.
Vienīgi ja tu esi vienaldzīgs
Pret mani un visu pasauli-
Tad esmu bezspēcīga.
Ilze Binde
Nu vai nav brīnums – mēs,
Kas bijām divi, tagad tikai viens,
Viens vienīgs viens.
Līdz šim es domāju, tik divu trauku saturs
Var kopā salieties un kļūt kā viens,
Nu zinu: divas būtnes ar tā var
Kā dzīvsudrabs, kā ūdens kopā saplūst.
Aleksands Čaks
Mīlas kauss
Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec,
Tad paskaties,cik zvaigžņu viņā laistās.
Tad paraugies - vai sirds ir tava it kā zieds,
Kas rasas pilns tiek lauzts?
Bezgala skaistas,vai zib tur sārtas guntiņas?
Ak,zini:tās asins lāses tavas!
Tikai tās un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu.
Kur neasiņo sirds,trūkst gaismas mūžīgās -
Svied mīlas kausu prom to - niecīgu un lētu.
Es skūpstu Tavas rokas -
Tās darbā neapkūst.
Es skūpstu Tavu pieri -
Tev domas gaišas kļūst.
Es skūpstu Tavas acis -
Un ļaunu neredz tās.
Es skūpstu Tavas lūpas -
Tās sārtas iedegas.
Tu uzziedi kā puķe -
Aiz mīlas reibstu es.
Mēs divi vien vairs esam
Uz plašās pasaules.
Jānis Jaunsudrabiņš
Mīlestība
Un es atkal tevi ,neapjaustā ,saucu,
Lietus lāsē ierakstīts tavs vārds;
Vēja svilpē,bedelīgas spārnā,
Mākonī,kas pazūd jūrā pīlādžsārts.
Atnāc,paliec,mīlestība mana,
Smilšu pulkstens līdzi jūras smiltīm slīd;
Es vēl nepaguvu vienam dzērvju kāsim
Tavu palaunaga maizi parādīt.
Paņem putna ceļu šodien plaukstā-
Vai tad atnāšanas brīdī darīt nemēdz tā?
To visbrīnumaino piesaukt ļoti tuvu,
Lietus lāsei pielikt lielo jūru klāt?
Atnāc,paliec,mūžam neapjaustā,
Rītu manā vietā sauks un lūgsies cits;
Baltā jaunība un pelēksirmā stunda
Tavai svētku dienai nešaubīgi tic.
Skaidrīte Kaldupe
Gribas, lai baltā pasaulē
Balti sniegi snieg.
Un uz baltiem lielceļiem
Balti cilvēki iet. Un lai baltos cilvēkos
Baltas domas dzimst,
Un lai baltās darbdienās
Balti svētki ir.
Imants Ziedonis
Es ticu mūžīgai apsnigšanai,
Ticu saulgriežu sniegiem,
Kas zemi tīru un mirdzošu padarīt māk.
Ticu Ziemassvētku brīnumam,
Kuram dvēselē jāienāk.
Skaidrīte Kaldupe
Es savā zemē
Es savā zemē gribu kļūt par zvanu,
no kura mūžam jaunas dziesmas līst-
kā sniegpulksteņu pirmās taktis sniegā,
kā pūcces vaidi sveču mēnesī.
Es savā zemē gribu kļūt par zvanu,
ko jūsu rokas nenogurstot lej
no tautas dziesmas nemaldīgiem ritmiem
un putna balss, kas pieder pasaulei.
No manas dziesmas nokaliet sev zvanu,
pirms mana saule rūgti degot riet.
Es savā zemē gribu kļūt par zvanu,
kas vēl aiz nāves uzticību dzied.
Dod savu spēku!
Dod savu ticību!
Tas ir tas parastais- ”dod”!
Dod man jaunību,
Kad tā ir vējā,
Dod man vakardienu,
Kuru es nogulēju,
Dod man - vienalga, ko,
Bet tikai- dod!
Un es sapņos redzu
Tās divas lūpas analfabētes,
Kuras zināja tikai-
Ņem!
