Uz bērnību salauzti tiltiņi, Un aizbērti sudraba strautiņi; Jau dziesmiņa izskan tālumā Par bērnību teikām un pasakām. Jauns dzīves ceļš nu būs jāstaigā, Tik ne vairs ar pasaku varoņiem… Tur daudzreiz šaubas sirsniņu māks Un actiņas neviļus asarot sāks. Lai dvēsele skaidra tev paliktu, Un ticība dzīvē nezustu Tad šķiroties smelies no bērnības, Sev līdzi […]
Category: DZEJOĻI:
dzeja, dzejoļi, mīlestības dzejoļi, dzejoļi par mīlestību, mīlas dzeja
Slēpju paslēpes. Pirmais sniegs pa gaisu virmo, Nu es slēpošu pa pirmo! Skrienu priekšnamā- kur slēpes? Darbarīki, darba drēbes, Bet kur slēpes? Skrienu istabā kā bulta. Skatos aizdurvē, zem gultas. Kur ir slēpes?! Varbūt bēniņos? Nē, nava… Varbūt lejā pagrabstāvā? Kur tās slēpes?! Redzēju es vienu slēpi, Kad es nesu malkas klēpi. Žip! Uz malkas […]
Drīz upēm skaidru ledu acīs liks. Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs. Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs bez gulbjiem un bez sniega debesīs. Imants Ziedonis
Ceļš Tu jautā: “Uz kurieni ejam? Vēl tāļu? Man kājas kūst.” Viens vienīgs ceļš mums priekšā, Tā galā sirdis lūst. Tu jautā: “Tā mīlestība?” Kur ir tā zvaigzne, kas mirdz Mums pirmajā brīdī pretī, Kad mīlēt vēlas sirds? Tu jautā: “Kur debesu vārti? Vēl tāļu? Man kājas kūst.” Ak, tuvu, jau tuvu tā vieta, Kur […]
Jaungadā Svētku minūtes izkusa Sveču siltajā smaržā; Egles dvēsele aizgāja Atpakaļ zaļajā gāršā. Pārslas baltas kā cerība Pāri atmiņām klājas; Eju sagaidīt mierīga Ikdienu sabristām kājām. Velta Aizupe
Par mīlestību un jāņtārpiņiem. Mīlestība – kompromisa spēle, Piedod… samierinies… visi tā… Nav nevienam nokaltusi mēle, ”Nē” vietā kas bija teicis “jā” Neieceri baltu zvaigzni tālē, Nedomā, ka tev jau pieder viss! Mīlestība – jāņtārpiņi zālē, Divu jāņtārpiņu kompromiss… Ko tu raudi, ko tu lūpās kod ? Mīlestība neko nepiedod. Apvainota, nežēlīgi salta Debess velvē […]
Dabūjis Dabūjis pasi un kļuvis cilvēks. Saskaitījis naudu un kļuvis bagāts. Nopircis mašīnu un kļuvis ātrs. Nopircis binokli un kļuvis tālredzīgs. Nodzīvojis dzīvi un kļuvis… Neteiksim, ka gluži nekas, bet diez kas nav. Kļuvis. Ojārs Vācietis
Un tad iesāka pavisam lēni snigt. Es sabijos – varbūt kas glābjams, varbūt kas apsnieg bez manas ziņas Bet viss bij nokopts, ienests, paglābts. Viss, kas man aizsniedzams. Pat kaķis snauda man klēpī šai agrajā svētdienas rītā, kad iesāka pavisam lēni snigt. – Tik daudz apsnieg tālajā klusumā bez manas ziņas. Astrīde Ivaska
Neatvadīsimies rūgts ir ne tikai analgīns bet arī dzīve ziniet nevajag zaķi nesteigsimies neatvadīsimies asara zirnekļa tīklā tāds ir mans liktenis ziniet bet nevajag notraukt vienalga neatvadīsimies Klāvs Elsbergs
Burti un vārdi No melniem burtiem rodas vārdi, No vārdiem mazas dziesmiņas, Lai kādreiz pasmietos tu gardi, Tās degs kā siržu liesmiņas Un cauru mūžu sildīs tevi Par draudzību, ko tu man devi. Edvarts Virza
Mātei Pavisam tuvu pienākusi pie sava mūža robežas, Tu skaties atpakaļ uz pļavām, kur skraidīji kā meitēns mazs, Tu skaties atpakaļ uz upi, uz muižu upes līkumā, Uz savu pirmo skolas dienu – stāv rasā samirkusi tā Ar vilnas zeķēm pašadītām, ar pastaliņām dzeltenām… Brien mākoņi pa debess pļavu, snauž zemā logā runcis rāms, Tu […]
Laikam četras sveces ar tumsu runā, Bet varbūt četras puķes pret pusnakti zied, Bet varbūt četras meitenes kailas peldēties iet? Neko nevar skaidri zināt, Atliek vienīgi minēt… Laikam čiekuri četri krīt sūnā, Bet varbūt četri putni pret logu ar spārniem sit, Bet varbūt asaras četras pa grumbainu vaigu rit? Neko nevar skaidri saprast. Tik īsa […]
Es neticu Es neticu, ka var bez cilvēkiem, Es vienmēr esmu traukusies uz tiem – Uz gaišiem logiem rudens naktī melnā, Uz oglītēm zem izdzisušiem pelniem… Es neticu, ka var bez cilvēkiem, Es vienmēr esmu steigusies uz tiem Ar lētticības palmu zaru rokā, Ar skaļu prieku un ar slēptām mokām. Es neticu, ka var bez […]
Sirdi es savu … Sirdi es savu jums atdevis visu un tikai tukšumu saņēmis pretī. O, kuru gadu jau apkārt, kuru viļņo šīs tukšums klajs. Maijs kuram smaidot nepārslīd pāri nekad. Tikai tad, kad es briesmīgi lamājies esmu un čīkstējis, Jūsu tukšuma lava gūlusies pāri par manu galvu Ka veldzinošs plāksteris. Aleksandrs Čaks
Bērzs rudenī Zemu līkst bērzs pilns rasas saltas, kā ceļinieks — piekusis, sērs. Trīc zara roka tik nogurusi: ai, gredzenu zaļo iā pametusi — — Ai, gredzenu zaļo nakts ragana ar ledainiem pirkstiem tam novilka. Raud piekusis ceļinieks klusītiņām, ar dzeltainām dzintara asarām. Fricis Bārda
Šovakar Šovakar gribas man sapņot par visu, kas augstāks par torņiem. Skvērā uz sola – uz sola, kur garām rūc tramvajs, vai nejūti smaržas no pļavām brīnišķi vāras un maigas kā lietus? Droši tur bērzi debesīs zilās stāv balti kā naktskreklos. Jasmīni smaržo. Govis nopūšas kūtīs. Šķūnīšos mazos kā alga varētu iegrimt tur sienā, skūpstošā […]