Laime nav dvēseles trīsas,
bet mīļajiem dāvātais laiks.
Laime- vien mirklis īss,
starp brīvajiem, uzplaucis vaigs.
Laime ir saskaņā būt
ar dvēseli savu un pasauli šo.
Laime ir mieru sev gūt,
caur nemieru savu iemantot to.
Arhīvs kategorijai 'dzejoļi par laimi'
Cik manai laimei vajag?
Varbūt nekā, nekā…
Vien aizklīst laukā klajā
kā baigā pasakā,
kur vējš un vilki ārdās
un sniegputenis kauc.
Kur mani vārdā
pat māte nenosauc.
Tur manas īstās mājas.
Vien tur es varu būt!
… Un, ja man slikti klājas,-
man nav nekā par grūtu.
Tas ir
Laiks, kad ar taviem matiem spēlējas
Vējš…
Virs galvas augstu
Debesīs lido
Putni…
Tas ir
Laiks, kad līdz
Apvārsnim ir pāris soļu… un arī
Tu pēc mirkļa vari kā
Putns
Debesīs būt
Brīvs…
Tu sper šos soļus un jūti…
Apvārsnis attālinās… un
Putnus arī vairs nevar saskatīt…
Tas ir
Laiks, kad tik ļoti gribas
Laimīgam būt…
Vakarā
Grimst saules zelta laiva,
Un krēslas ēnas dzimst,
Tik mazais mākonītis
Vēl kvēlo sārtin sārts.
Dod savu mīļo roku,
Uz augšu acis vērs,
Raug tur to debestiņu-
Tā mūsu laime mirdz.