Paspēles
Tik tavu ēnu redzu, tevi- ne.
Un tā, lūk, mītam divatā šais sienās,
ik dienas
turpinot šīs paslēpes
ar likteni un laiku, nebaltām
un baltām stundām šūnojamies kopā
kā stropā
medum, rūgtenam un svšādam,
no kura sirdij vieglāk netop vis…
Varbūt vien drošāk, atskāršot, ka tevi
pats sevī
esmu dziļi paslēpis.