Svina zirnis Nāca garām dārzniece bez miesas, krūtīs iestādīja svina zirni, tagad ārā aug no manām krūtīm pelēks svina koks ar svina lapām, drīz tas ziedēs smagiem svina ziediem, tad tas noziedēs un pelēks nobirs, zari līks no smagiem svina zirņiem, nāciet, puikas, šurpu labi ātri, šķiniet munīciju savām blēņām, nāks ar grozu dārzniece bez […]
Category: DZEJOĻI:
dzeja, dzejoļi, mīlestības dzejoļi, dzejoļi par mīlestību, mīlas dzeja
Ēna Atkal viens bēg no savas ēnas Apstājies, dullais, tas esi tu pats, tā ir tava projekcija. Nepatīk? Tad vismaz taisi trepes un novāc Sauli, bet nebizo tā kā dulls. Ja nemāki trepes taisīt- baznīcā lien un lūdz dievu, to kungu, lai liek skapī to spīdekli. Dullais jož tālāk, un es abstulbis skatos, kā bēdzējs […]
Laime nav dvēseles trīsas, bet mīļajiem dāvātais laiks. Laime- vien mirklis īss, starp brīvajiem, uzplaucis vaigs. Laime ir saskaņā būt ar dvēseli savu un pasauli šo. Laime ir mieru sev gūt, caur nemieru savu iemantot to.
Naturmorts Durvis aizcirtās. Nolādēts šleperis! Čībās un halātā Smirdīgās trepēs. Istabā buldogs Un brēkulis šūpulī. Kamīnā uguns. Uz plīts puscepts cepetis. Kramplauzis jāsauc? Vai kaimiņš ar cirvi? Vīrs, kā jau parasti, Klejo pa pasauli. Čībās un halātā Smirdīgās trepēs. Nolādēts šleperis! Durvis aizcirtās! Ilze Binde
Ar atbildību par pasauli sasirdzis, viņš neredzēja, kā nogrimst māja, kurā bij piedzimis, kurā bij audzis, dēļ kuras to pasaule uzrunāja. Jānis Peters
Sasveicinies pats ar sevi, tad ej citus mācīt, tad ej citus izlabot, tad ej citiem dot labdienu. Bet arī atņemt labdienu ir jāprot, virpār saņemt ir daudz grūtāk nekā dot un dot. Jānis Peters
Ceriņi smaržo caur stiklu, un es tevi mīlu- tevi aiz stikla. Ne es esmu iestiklojis šo stiklu, ne es esmu izdomājis to lietu, kas izšķiedies violets krāso rūti. Ne es esmu izdomājis šos ceriņus, ne es esmu izdomājis mīlestību, viss ir atnācis pats no sevis- ceriņi, lietus, tu, un stikls tam visam priekšā, caurspīdīgs, tomēr-stikls-stilks-stikls. […]
Saknes Mēs strādājam neredzamas, jo mēs esam saknes. Pa miligramam, pa pilienam uzsūcam spēku- stumbram. Gan klusajos vasaras rītos, kad skaidri var dzirdēt putnus, gan ledainās decembra naktīs, kad zari čaukstošām balsīm tunā par uzticību, mēs strādājam. Vai esam laimīgas? Nezinām. Strādājam. Vailaime ir pats nepieciešamākais? Nezinām. Strādājam. Mēs zinām savu pienākumu un negribam trūdēt. […]
Vēl tu nezini! Vēl tu rozes plūc Nenotvīkdama, Vēl tu matos spraud Tās bez nolūka. Vēl tu uzsmaidi Visai pasaulei, Vēl tu nezini Sava skaistuma. Paies laiciņš īss, Un tu nosarksi, Birzes maliņā Ziedus meklējot. Un tu plūksi tos Vienam vienīgam, Un tu smaidīsi Vienam vienīgam. Karsti slavēs viņš Tavu skaistumu- Bet es staigāšu Kā […]
kā vilni lai pasacīt varu no kura man mute žūst? kā pirkstgalos saņemt staru kas zibēdams lūst un lūst? ar īsu tērauda vaidu drūp lokans un izslīpēts prāts pa debesīm saule skriada un upe aiz sliekšņa krāc Knuts Skujenieks
Ne puķes, ne mantas- es tev dāvinu laiku. Gribi- stundu, dienu, gadu vai mūžu, neprasi tikai mūžību, tās nav nevienam. Mūžība ir nevienam nepiederoša, kaut gan ar to mēdz jokot, apsolot mūžam un mūžīgi mūžam. Solīt jau var, notikt tas nevar. Nemūžam Ojārs Vācietis
Ziemā ieejot Aizmirsti nedienas vakarējās. Ietinies putenī, ietinies vējā, Izej caur sarmoti baltu ciemu Uz savu ziemu. Spīgo pārsliņas sniega klēpī, Tur jau brīnumu brīnums ir slēpies. Zvaigznes staro tik augstu, augstu. Sasildi zemi ar savu plaukstu, Ar savu sirdi, ar savu gribu, Ar savu karsto mīlestību. Tad jau ziema neliksies spīva, Baltā dvēsele vienmēr […]
Ziemas miegs Kad dižegles baltajā azotē maza eglīte snauž,- klusi, tik klusi, klusītiņām zaķēns burkānu grauž. Un pazarē neknosās čiekuri un nebirst no pazarēm sniegs aiz bailēm, ka pusnaktī neaizbēg mazās eglītes miegs. Un lapsa tad cilpo uz pirkstgaliem un izsalcis negaudo vilks, jo cik tad mazajai eglītei tāds miedziņš ir ilgs? Laimonis Vāczemnieks
Svētku vēstules Ar baltas sveces liesmu Vēstules es rakstu Tiem, kuri ciemos atnāks, Tiem, kas neatnāks. Visgarākā būs manām bērnu dienām, ik mirklis, zvaigznēm apsēsts, ziedēs mirdzošāk. Vismīļākā būs zaļam egles zaram, pie mana loga klauvē gārša, mētrājs, sils, Ar ziemas putna dziesmu sirdī gaisma ienāk, Kad baltos cimdu rakstos ziemas vakars silst. Ar daudzu […]
Tad atnāk svētvakars Ir katram gadam laimes brīdis savs- kā katram rītam sava gaišā mala. Mīļš cilvēks atnāk, pieliecas pie auss un pačukst tev par savu sapņu salu. Un katram gadam ir savs rūpju laiks- čiepst putnu ligzdās bērnu mutes platas. Pat sētas vītolam tik norūpējies vaigs, un ievai upmalā nav laika ķemmēt matus… Vēl […]
Svētku brīnums Tāds klusums dziļš. Vien gaisā virmo gaidas. Tūlīt jau brīnums nāks, Tūlīt. To ļoti gaidām. Kļūs cilvēks apgarots, Ne sīks un niecīgs. Šai svētku vakarā Viņš gavilēs it priecīgs. Viss raižu asums plaks, Viss netīkamais zudīs. Nāks klusa, svēta nakts, Ko katrs sevī jutīs. Vēl klusums dziļš. Vien gaisā virmo gaidas. To svētku […]