dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Fricis Bārda- dzejolis Mīlas kauss

Mīlas kauss Kad mīlas kausu tu pie lūpām liec, Tad paskaties,cik zvaigžņu viņā laistās. Tad paraugies – vai sirds ir tava it kā zieds, Kas rasas pilns tiek lauzts? Bezgala skaistas,vai zib tur sārtas guntiņas? Ak,zini:tās asins lāses tavas! Tikai tās un zvaigžņu mirdza mīlu dara svētu. Kur neasiņo sirds,trūkst gaismas mūžīgās – Svied mīlas […]

lasīt teicienu

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

dzejolis par mīlestību

Es skūpstu Tavas rokas – Tās darbā neapkūst. Es skūpstu Tavu pieri – Tev domas gaišas kļūst. Es skūpstu Tavas acis – Un ļaunu neredz tās. Es skūpstu Tavas lūpas – Tās sārtas iedegas. Tu uzziedi kā puķe – Aiz mīlas reibstu es. Mēs divi vien vairs esam Uz plašās pasaules. Jānis Jaunsudrabiņš

lasīt teicienu

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

dzejolis par mīlestību

Mīlestība Un es atkal tevi ,neapjaustā ,saucu, Lietus lāsē ierakstīts tavs vārds; Vēja svilpē,bedelīgas spārnā, Mākonī,kas pazūd jūrā pīlādžsārts. Atnāc,paliec,mīlestība mana, Smilšu pulkstens līdzi jūras smiltīm slīd; Es vēl nepaguvu vienam dzērvju kāsim Tavu palaunaga maizi parādīt. Paņem putna ceļu šodien plaukstā- Vai tad atnāšanas brīdī darīt nemēdz tā? To visbrīnumaino piesaukt ļoti tuvu, Lietus […]

lasīt teicienu

dzejoļi par zemi | DZEJOĻI:

dzejolis

Es savā zemē Es savā zemē gribu kļūt par zvanu, no kura mūžam jaunas dziesmas līst- kā sniegpulksteņu pirmās taktis sniegā, kā pūcces vaidi sveču mēnesī. Es savā zemē gribu kļūt par zvanu, ko jūsu rokas nenogurstot lej no tautas dziesmas nemaldīgiem ritmiem un putna balss, kas pieder pasaulei. No manas dziesmas nokaliet sev zvanu, […]

lasīt teicienu

dzejoļi par cilvēku | DZEJOĻI:

dzejolis

Dod savu spēku! Dod savu ticību! Tas ir tas parastais- ”dod”! Dod man jaunību, Kad tā ir vējā, Dod man vakardienu, Kuru es nogulēju, Dod man – vienalga, ko, Bet tikai- dod! Un es sapņos redzu Tās divas lūpas analfabētes, Kuras zināja tikai- Ņem! Ojārs Vācietis

lasīt teicienu

dzejoļi par dzīvi | DZEJOĻI:

dzejolis

Meža ceļš Un atkal tev priekšā ir ceļš, un iekšā ir tik daudz jauna, un pāri ir tik daudz no veca, un garām vairs nepaliek, kam, un cauri ir jādzīvo pašam, bet rokām ir vajadzīgs ap: ap tavu ozolu, tauta, ap tavu vidukli, vijīgā, ap tavu šūpuli, bērns, apkārt, apkārt un apkārt! O, rokām svēts […]

lasīt teicienu

dzejoļi par cilvēku | DZEJOĻI:

dzejolis

Vai tev nav tā bijis, Ka pasaule šķiet tevis izgudrota, Kad ziedi un koki No zemes ir tevis saukti, Un tu nemaz neredzi, Cik daudz uz zemes ir draņķu. Un, ja arī redzētu, Nespētu atcerēties, kad esi tos taisījis. Nav- un viss. Ir tikai gaišais un varenais ”I R”- Gaišā saudzība vājam Un rentgena redzība […]

lasīt teicienu

dzejoļi par dzīvi | DZEJOĻI:

dzejolis

Svina zirnis Nāca garām dārzniece bez miesas, krūtīs iestādīja svina zirni, tagad ārā aug no manām krūtīm pelēks svina koks ar svina lapām, drīz tas ziedēs smagiem svina ziediem, tad tas noziedēs un pelēks nobirs, zari līks no smagiem svina zirņiem, nāciet, puikas, šurpu labi ātri, šķiniet munīciju savām blēņām, nāks ar grozu dārzniece bez […]

lasīt teicienu

dzejoļi par dabu | DZEJOĻI:

dzejolis

Ēna Atkal viens bēg no savas ēnas Apstājies, dullais, tas esi tu pats, tā ir tava projekcija. Nepatīk? Tad vismaz taisi trepes un novāc Sauli, bet nebizo tā kā dulls. Ja nemāki trepes taisīt- baznīcā lien un lūdz dievu, to kungu, lai liek skapī to spīdekli. Dullais jož tālāk, un es abstulbis skatos, kā bēdzējs […]

lasīt teicienu