Mātei

Pavisam tuvu pienākusi
pie sava mūža robežas,
Tu skaties atpakaļ uz pļavām,
kur skraidīji kā meitēns mazs,
Tu skaties atpakaļ uz upi,
uz muižu upes līkumā,
Uz savu pirmo skolas dienu –
stāv rasā samirkusi tā
Ar vilnas zeķēm pašadītām,
ar pastaliņām dzeltenām…
Brien mākoņi pa debess pļavu,
snauž zemā logā runcis rāms,
Tu stāvi sīka, salīkusi,
balts lakatiņš un spieķītis,
Un tikai atpakaļ vien skaties
un brīnies: – Vai tad tas jau viss?
Cik sen, kopš iesvētību rītā
tēvs bēro zirgu ratos jūdz, –
Pa kuru laiku divos karos
un tik daudz radu bērēs būts?

Ārija Elksne

nosūtīt teicienu draugam nosūtīt teicienu draugam

Šajā vietnē tiek izmantoti Google sīkfaili, lai nodrošinātu tajā sniegtos pakalpojumus, personalizētu reklāmas un analizētu datplūsmu. Informācija par to, kā izmantojat šo vietni, tiek kopīgota ar uzņēmumu Google. Izmantojot šo vietni, jūs piekrītat sīkfailu lietošanai. uzzināt vairāk

The cookie settings on this website are set to "allow cookies" to give you the best browsing experience possible. If you continue to use this website without changing your cookie settings or you click "Accept" below then you are consenting to this.

Close