un pēkšņi tāds klusums ka saule apstājas debesmalā un arī stāv elpu aizturējusi varbūt mainīsies vējš varbūt mainīsies sardze varbūt mainīsies balss: pārāk ilgi esmu bijis jauns. Imants Ziedonis
Category: DZEJOĻI:
dzeja, dzejoļi, mīlestības dzejoļi, dzejoļi par mīlestību, mīlas dzeja
Vīzija Mana ragana melnā, mana elle un debess,- laikam sabiršu pelnos, Tevī sadegšu es! Laikam izbārstīs vēji manus pelnus tāpat kā šīs dzimtenes smiltis, kuras glāsta Tavs skats. Tās nav acis, bet debess, kura gremdē un ceļ! Tā nav mute, bet uguns, cauri kauliem, kas sveļ! Tie nav mati, bet dūmi- kuros elles tik daudz! […]
Maza oda bārdas nazim Neuzmācies man, bēda! Domā es noskumšu? Drīzāk uz karstām pēdām ņemšu un noskūšos. Noskalošu kā putas visas mieļainās jušanas… Pat mironis priecīgāk jūtas rītos pēc skūšanās. Leons Briedis
Ja vari: nes. Tev uzkraus vēl. Līdz mielēm zobus atsulosi. Bet nebūs it nekā tev žēl, kaut pēdējo no dzīvēm dosi. Kaut savai sievai ņemsi nost un saviem dēliem noskaudīsi, un cietu pelavmaizi kost pats savu sirmo māti dzīsi. Tāds amats, brāl… Vai plīst vai lūst- nekur tu nedēsies šais mokās… Pat galvu nocirsto tev […]
Kā steigā, kā trauksmē Ja es mīlu, manas dienas Blāzmainas gar logu iet- Viena klāt pie otras sienas, Aši steidz- te aust, te riet. Sirds man deg un asins kvēlo, Rokās briest kāds milzīgs spars. Katru brīdi- agro, vēlo- Dzied ap mani putnu bars… Ja es mīlu, naktis manas Nebeidzamās ilgās tvīkst, Sirds pēc ilgas […]
Mīļotā Es tevi iesmēlu akā, tik saudzīgi nesu mājās, ka jau pēc septiņiem soļiem man salapoja kājas. Es tevi iejāvu maizē tik nesteidzīgi un lēni, ka nemanot iemīciju mīklā pats savu ēnu. Es tevi ieliku krāsnī. Vai pusi dienas cepu, ar kreiso aci iztālēm no tevis nokozdams slepus. Tā aizsapņojos, tā mīlēju, ka it nekā […]
Tā ir dīvaina smarža- Atmiņā neizgaistoša Vairs nevaru atcerēties, Kas smaržoja tā: Vai tavi mati tai tālajā dienā, Kad pirmoreiz skūpsīju tos? Vairs nevaru atcerēties. Bet ik reizi, kad saku paldies Dzīvei par tevi Un tev par šo dzīvi, Uz mirkli aizveru acis, Lai justu, kā smaržo laime. Ziedonis Purvs
Nepazīstamā Kurzemniece uzsmaidīja, zemgaliete pigu rāda. Varbūt gaida nepazīta vidzemniece kāda. Varbūt smaida nepazīta mīlestība kāda, nekad nekur nevienam vēl nebijusi tāda. Tālivaldis Treicis
Mīlestība Iegāju naktī. Iznācu rītā, Cīruļdziesmām Piebārstītā. Iegāju zvaigznē, Pamodos mājās. Steiga durvis Virināja. Tālivaldis Treicis
Kad zvaigznes krīt Ir nakts un tālu rīts, Aiz sienas pulkstens skan, Un kāda zvaigzne man aiz loga krīt. Varbūt bij mīla tā, Ko pēkšņi liesmojam sirdī jūt, Lai zustu tālumā, kā zvaigzne zūd? Prieks, laime, mirklis grūts Te nāk, te garām slīd Tāpat kā zvaigznes krīt aiz loga rūts. Ak, zvaigznes krītošās, Varbūt tur, […]
Mīlestība Es jautāju mūžībai: kas mīlestība ir, kas ir viņa, neizprotamā? Un mūžība man deva šādu atbildi; Mīlestība un atziņa ir ir viens, un ciešanas ir viņu mērs. Ciešanas un laime ir viens, un skaistums ir viņu mērs. Skaistums un bezgalība ir viens, un dzīvība ir viņu mērs. Dzīvība un nāve ir viens, un mūžība […]
Krustcelēs Lai paliek glāsti, nejauši alkti, vārdi glaimīgi maigi, mirkļi, kas vēsi slīd! Pelēki zaļgans zalktis viltus puķē spīd. Vientuļš kaut kalnā dzenies- balto ēdelveisu mākoņos plūkt. Slava uzkrīt kā sniegputenis un kā lavīna brūk. Piecelies aprakts, ja kaut mazliet vēl mīlestība elpo tev zem sirds. Nebūs tad velti iets, ne bezcerīgi mirts. Alfreds Krūklis
Vārdos vieglāk pašam pazust, Kad tu citu meklēt aizej. Tikai nevar vārdiem vēlēt Izaugt laukā gardai maizei, Tikai nevar apinītim Aizliegt stabam apkārt tīties. Nevar arī tavai sirdij Pavēlēt, kurp neskatīties… Vai tas tiešām ir par mazu Lūgums, lai to sadzirdētu- Necel Neslej Nesamūrē Mūsu dārziem vidū sētu! Pasaki man vārdus trīs, Nerunā bez sava […]
Reiz nāksi tu Es ticu- reis būs kāds vakars, kad ābeles ziedēs kā kalnos sniegs. It visās takās, it visās priedēs degs sarkanas ilgas un svīres kliegs. Un kā caur tālumu nāks maijs, pilns lietus asaru,- tāpat caur vasaru reiz nāksi Tu… It visās takās, it visās priedēs degs sarkanas ilgas un svīres kliegs. Degs […]
es gribu kļūt par roku lēnu ja tevi kauninās vai rās es gribu pārvērsties par ēnu kad tevi saule dedzinās es gribu izkust ūdens malkā kad tava mute naktī žūs tai sevis atteikšanās alkā kas dara cilvēcīgus mūs es gribu saplīst priedes šķilā kad vējš nāk kaulos sniegu sēt būt novakarā zvaigzne zila ar kuru […]
Trīs vārdus Debess savu linumu nozied zilu, zilu, uz rokas kožoša rasa krīt- laiks, kad burvju vārdus ”es tevi mīlu” gribas pat akmenim pasacīt. Akmens saka akmenim, kreimene kreimenei, bet tev lūpas neveras it nemaz, noprasa jasmīns zaļš: -”Ak, vēl ne? Ak, vēl ne?- un visā baltumā saskaišas. Piesargies, kad debess nozied zilu, zilu- dzīve […]