Krustcelēs
Lai paliek glāsti, nejauši alkti,
vārdi glaimīgi maigi,
mirkļi, kas vēsi slīd!
Pelēki zaļgans zalktis
viltus puķē spīd.
Vientuļš kaut kalnā dzenies-
balto ēdelveisu
mākoņos plūkt.
Slava uzkrīt kā sniegputenis
un kā lavīna brūk.
Piecelies aprakts, ja kaut mazliet
vēl mīlestība elpo
tev zem sirds.
Nebūs tad velti iets,
ne bezcerīgi mirts.