Es tevi pamīlētu tā, Ka tev pat sarma nenobirtu. Es tevi pamīlētu tā, Pēc tam es varbūt arī mirtu. Bet varbūt arī citādi Tas, kas mūs savedis, tas šķirtu: Es aizietu tik nemanāms, Ka tev pat asra nenobirtu. Imants Ziedonis
Category: dzejoļi par mīlestību
dzejoļi par mīlestību
Viņš izkāpa sestā stāvā. Svešs cilvēks. Un es viņam līdz. Tas nav mans stāvs, tas nava. Un kāpēc es izkāpu līdz? Es izkāpu devītā stāvā, Un kāds man izkāpa līdz. Tas nav tavs stāvs, tas nava! Un kāpēc viņš izkāpa līdz? Es uzbraucu bezgala stāvā, Kur tumsā tik zvaigznes trīc. Tur bija tik dvēsele tava. […]
Mīlestība Viņu nevar nopirkt ar rozēm, kuras pārdod uz bulvāra stūra, ne laimēt loterijā, ne saņemt kā dāvanu gadu mijā. Viņu nevar ne ieelpot sevī kā ceriņu zili sirmu, ne pieradināt kā putnu vai stirnu. Viņas atnākšanu nevar paredzēt iepriekš kā anticiklonu vai tālas vētras zvanu. Neviens arī nezin viņas cenu. Es laimīgs samaksāju ar […]
Šī dzīve bij tukša Šī dzīve bij tukša- Tu saturu lēji; Šī dzīve bij kaila- Tu puķes sēji; Šī dzīve bij auksta- Tu dvašu dvesi; Šī dzīve bij tumša- Tu sauli nesi. Es atkal sauli Varēšu vēstīt, Mirušās krūtīs Cerību dēstīt. Rainis
Sabirzis ziediņšš Maigu mīlas vārdu Glāstoša veldze, Kūstošu ilgu Kvēle un smeldze:- Sīks, sabirzis ziediņš Man vairāk sver,- To manas rokas Taustāmi tver;- Sīks sabirzis ziediņš,- Zidautā tīts,- Viņš bija toreiz Tev matos vīts. Rainis
Mana spalvainā roka caur taviem matiem skrēja Un maigums lūdzās. Bet tavas acis, tik melnas kā ugunī grauzdēta maize, Skūpstīja mani un aiz laimes raudāja. Ai, cik stiprs es kļuvis no tā svētīgā brīža! Kailām rokām nožmiedzu kuili, izcēlu celmus no zemes Un iesēju kaņepes alas priekšā. Cilvēki, ejiet uz to vietu, kur es akmens […]
Vai būšu tev pēdējais, kaut biju tev pirmais, Es esmu tavs skaistais, bet vai būšu tavs sirmais? Kas būs pa vidu – tai laikā un telpā No naivākā skūpsta līdz pēdējai elpai? Ar tūkstoš nezināmiem šis vienādojums. Kur atbilde īstā? Kur atrisinājums? Sirds, neesi kā izlūks, tik vēsa un prātīga – Jūtās jau neder šī […]
Skaists ir šis skūpsts Skaists, skaists šis skūpsts, kas manu pieri skāris uz visu mūžu kļūst par dziļu rētu. Nekad es nepacelšos viņam pāri. Pat tad, ja arī mani spārni spētu un nestu augšup, sirdi apžilbinot, un visa pasaule man piederētu… Tad ne jau tālab, ka, to visu zinot, es, it kā pazaudējis zvaigžņu kāri, […]
Tik vienkārši un prasti. Tik īsti kā tad, kad mīl un vārdi lieki kļūst, kad pagurušo miesu sviedri šķīsti visskaidrāk abus apliecina mūs un nav vairs jābaidās būt nesaprastiem vai pārprastiem, vai- piedodi jel dievs!- kā vazanķiem un dzejniekiem- tik prastiem sirds atklātībā… Brīviem sajusties! Leons Briedis
Mīlestības koks Manā mājā uz sērmukšļa palodas uzziedēja mīlestības koks. Tūliņ apklusa tenkas un valodas- un gaišs kļuva vientuļais logs. Visi tam garām iet nu ar bijību un priecājas, kā tas aug un plaukst. Te kāds uzsit uz pleca ar izveicīgu vijību un bilst: turēsimies kopā, draugs! Ievedu viņu istabā, goda vietā sēdinu, linu galdautu […]
es tev atdošu savu spēku savu miegu un bezmiegu došu lai tikai tu redzētu logā mēnesi nesāpošu lai tikai tu justu ka tevī maigums kā upe kūpēs lai apaugtu zaļiem zariem tās rūpes ko nenorūpēs es tev atdošu savu prātu un ieaud to savā prātā lai tikai atmostos tavā kaklā dziesma iemidzināta es tev atdošu […]
Es mīlu tevi Es mīlu tevi Kā vilnis jūrmalu, Kā ziediņš smaržu, Kā mēness nakti mīl, Kā rudens sauli. Es mīlu tevi tā, Kā vārds mīl ausi, Kā stars mīl aci, Kā pukstiens tavu sirdi mīl- Es mīlu tevi. Rainis
Tev Man ir smeldzīga, smeldzīga nojauta, ka tā pasaule, kuru es dzīvoju, var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta. To jau neprasa — patīk vai nepatīk, bet tu skumja un vientuļa nepaliec — kosmoss mīļuma palika nepateikts. Ar to vien, ka tu vispār man biji, mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots, un tā priekšā es […]
Tās puķes Ir vēl uz pasaules trauslums! Launaglaikā man pieskrēja meitene – vai es nevarot puķes paturēt. Puķes bij izmeklētas un izskatījās pēc nešejienes. Es sāku domāt – kāpēc viņa sarka. Pēc pāris stundām dusmoties – kur viņa kavējas? Vēl pēc pāris es nobijos – kas viņai noticis? Un tikai pašā vakarā sapratu – puķes […]
Atzīšanās Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu? Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz Un vairsnezinu miera ne mirkli. Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, Mani samīs drīz ilgas kā zirgi. […]
Tu manai dzīvei duries cauri kā sniegam sniegpulksteņa zieds, tas pulkstenis sit cauri auriem, ka laiks uz pavasari iet. Tu liec man ziemā plaukt un zarot, uz ledus zariem ziedus nest, tu liec tik stipri pavasarot, ka ziemas nepazīstu es. Kad pietrūkst jaudas manai gribai, tu liec man nespējamo spēt tik stipri, ka šai nolemtībai […]