Izpostītā dārzā
Par samītiem ziediem tu skumsti
viens, lielais raudātājs vējš.
Nakts spoki baisi un tumši
zvaigžņu laternas dzēš.
Aiz sētas vaid leijerkaste
kā ielu staigules sirds.
Guļ plecos tik gadu nasta
un mūžs — par asarām pirkts…
Vairs dārzā pat asna nav zaļa,
pat pumpurs nav pataupīts sīks.
Tā laikam pieņemts — kam vaļa.
tas visu izpostīt drīkst.
Tā laikam pieņemts — kas kvēlo,
to moku ūdeņos dzēš.
Ko tu vēl skumsti, ko žēlo,
pasaules klaidoni, vējš?