Drīz upēm skaidru ledu acīs liks. Kad gulbji aizlaižas, tad trešā dienā snigs. Bet grūtākās mums būs šīs dienas trīs bez gulbjiem un bez sniega debesīs. Imants Ziedonis
Tag: Imants Ziedonis
Par mīlestību un jāņtārpiņiem. Mīlestība – kompromisa spēle, Piedod… samierinies… visi tā… Nav nevienam nokaltusi mēle, ”Nē” vietā kas bija teicis “jā” Neieceri baltu zvaigzni tālē, Nedomā, ka tev jau pieder viss! Mīlestība – jāņtārpiņi zālē, Divu jāņtārpiņu kompromiss… Ko tu raudi, ko tu lūpās kod ? Mīlestība neko nepiedod. Apvainota, nežēlīgi salta Debess velvē […]
nu esmu es tik gaišs man liela laime kaiš es nezinu- kāpēc nu viss tiek pieminēts tā lāsteka, kas krīt pie akas spainis slīd pa lauku lēnām vien re, zila egle brien diez kur tā egle iet es veru acis ciet bet paliek viss tas pats balts, balts klusināts aug manī iekšā kāds balts koks […]
Par mīlestību, jauno gadu sākot, par citu it neko- par mīlestību- par pašu skaistāko un varenāko, par citu negribu, par viņu gribu. Tik- vai tā būs? Būs, bet vai ieraugāma? Vai sajutīšu savās vājās miesās? Nāks atkal pāri ikdienība rāma un gurdai vienaldzībai mani tiesās. Es mīlestību šogad izlūdzos, šo visu glābjošo un reto spēju. […]
Tad apstājas laiks, Un tā bija mīlestība. Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas. Un sekundes varēja grābt kā smiltis Un sviest uz vienu vai otru pusi – Tam nebija nozīmes. Un nebira ziedlapiņas. Un nerūsēja dzelzs, Un mēs vairs nemācējām skaitīt. Un tas ir tas skaistākais – Ka mīlestība neprot skaitīt. Imants Ziedonis
un pēkšņi tāds klusums ka saule apstājas debesmalā un arī stāv elpu aizturējusi varbūt mainīsies vējš varbūt mainīsies sardze varbūt mainīsies balss: pārāk ilgi esmu bijis jauns. Imants Ziedonis
Es tevi pamīlētu tā, Ka tev pat sarma nenobirtu. Es tevi pamīlētu tā, Pēc tam es varbūt arī mirtu. Bet varbūt arī citādi Tas, kas mūs savedis, tas šķirtu: Es aizietu tik nemanāms, Ka tev pat asra nenobirtu. Imants Ziedonis
Viņš izkāpa sestā stāvā. Svešs cilvēks. Un es viņam līdz. Tas nav mans stāvs, tas nava. Un kāpēc es izkāpu līdz? Es izkāpu devītā stāvā, Un kāds man izkāpa līdz. Tas nav tavs stāvs, tas nava! Un kāpēc viņš izkāpa līdz? Es uzbraucu bezgala stāvā, Kur tumsā tik zvaigznes trīc. Tur bija tik dvēsele tava. […]
Tā nav mīlestība, kura māk Gadiem ķircināt un gadiem plosīt, Mīlestība tā kā zibens nāk- Atnāk, balta uzliesmo un nosit. Imants Ziedonis