Nekas uz šīs zemes nav vienāds ne upe, ne jūra, ne krasts. Katram mirklim, stundai un dienai piemīt kas savs un neparasts. Katrs smilšu graudiņš, katrs gliemežvāks vētru un viļņu glaudīts mirdz savādāks. Katrs cilvēks pasaulē plašā ir tik dažāds, kā cits neviens. Alfreds Krūklis
Tag: Alfrēds Krūklis
Vīzija Mana ragana melnā, mana elle un debess,- laikam sabiršu pelnos, Tevī sadegšu es! Laikam izbārstīs vēji manus pelnus tāpat kā šīs dzimtenes smiltis, kuras glāsta Tavs skats. Tās nav acis, bet debess, kura gremdē un ceļ! Tā nav mute, bet uguns, cauri kauliem, kas sveļ! Tie nav mati, bet dūmi- kuros elles tik daudz! […]
Kad zvaigznes krīt Ir nakts un tālu rīts, Aiz sienas pulkstens skan, Un kāda zvaigzne man aiz loga krīt. Varbūt bij mīla tā, Ko pēkšņi liesmojam sirdī jūt, Lai zustu tālumā, kā zvaigzne zūd? Prieks, laime, mirklis grūts Te nāk, te garām slīd Tāpat kā zvaigznes krīt aiz loga rūts. Ak, zvaigznes krītošās, Varbūt tur, […]
Krustcelēs Lai paliek glāsti, nejauši alkti, vārdi glaimīgi maigi, mirkļi, kas vēsi slīd! Pelēki zaļgans zalktis viltus puķē spīd. Vientuļš kaut kalnā dzenies- balto ēdelveisu mākoņos plūkt. Slava uzkrīt kā sniegputenis un kā lavīna brūk. Piecelies aprakts, ja kaut mazliet vēl mīlestība elpo tev zem sirds. Nebūs tad velti iets, ne bezcerīgi mirts. Alfreds Krūklis
Reiz nāksi tu Es ticu- reis būs kāds vakars, kad ābeles ziedēs kā kalnos sniegs. It visās takās, it visās priedēs degs sarkanas ilgas un svīres kliegs. Un kā caur tālumu nāks maijs, pilns lietus asaru,- tāpat caur vasaru reiz nāksi Tu… It visās takās, it visās priedēs degs sarkanas ilgas un svīres kliegs. Degs […]
Vienas zvaigznes man trūkst Vienas zvaigznes man debesīs trūkst. Katru vakaru saules rietā es pārskaitu viņas- vai katra mirdz savā vietā? Un allaž, kad mākoņu apiņi sarkani rūgst,- vienas zvaigznes man debesīs trūkst. Bet kāds aiz vārtiņiem tumsā iet, ne aicināts te, ne lūgts, un skumju, savādu dziesmu dzied. Bet man- vienas zvaigznes debesīs trūkst. […]
Tavu acu uguns Baltas ābeles zied. Balti mākiņi iet. Es redzu- tik balti, tik balti mākoņi iet. Zilas acis, zils lauks. Zilas acis Tev plaukst. Es redzu- tik zilas, tik zilas, laimīgas plaukst. Tavu acu uguns daudz ko man stāsta. Tavu acu uguns sapnī vēl glāsta… Tavu acu uguns atmiņas vēda. Tavu acu uguns aizmirst […]
Mīlestība Viņu nevar nopirkt ar rozēm, kuras pārdod uz bulvāra stūra, ne laimēt loterijā, ne saņemt kā dāvanu gadu mijā. Viņu nevar ne ieelpot sevī kā ceriņu zili sirmu, ne pieradināt kā putnu vai stirnu. Viņas atnākšanu nevar paredzēt iepriekš kā anticiklonu vai tālas vētras zvanu. Neviens arī nezin viņas cenu. Es laimīgs samaksāju ar […]
Mīlestības koks Manā mājā uz sērmukšļa palodas uzziedēja mīlestības koks. Tūliņ apklusa tenkas un valodas- un gaišs kļuva vientuļais logs. Visi tam garām iet nu ar bijību un priecājas, kā tas aug un plaukst. Te kāds uzsit uz pleca ar izveicīgu vijību un bilst: turēsimies kopā, draugs! Ievedu viņu istabā, goda vietā sēdinu, linu galdautu […]