Mīlestības koks Manā mājā uz sērmukšļa palodas uzziedēja mīlestības koks. Tūliņ apklusa tenkas un valodas- un gaišs kļuva vientuļais logs. Visi tam garām iet nu ar bijību un priecājas, kā tas aug un plaukst. Te kāds uzsit uz pleca ar izveicīgu vijību un bilst: turēsimies kopā, draugs! Ievedu viņu istabā, goda vietā sēdinu, linu galdautu […]
Category: DZEJOĻI:
dzeja, dzejoļi, mīlestības dzejoļi, dzejoļi par mīlestību, mīlas dzeja
es tev atdošu savu spēku savu miegu un bezmiegu došu lai tikai tu redzētu logā mēnesi nesāpošu lai tikai tu justu ka tevī maigums kā upe kūpēs lai apaugtu zaļiem zariem tās rūpes ko nenorūpēs es tev atdošu savu prātu un ieaud to savā prātā lai tikai atmostos tavā kaklā dziesma iemidzināta es tev atdošu […]
Es mīlu tevi Es mīlu tevi Kā vilnis jūrmalu, Kā ziediņš smaržu, Kā mēness nakti mīl, Kā rudens sauli. Es mīlu tevi tā, Kā vārds mīl ausi, Kā stars mīl aci, Kā pukstiens tavu sirdi mīl- Es mīlu tevi. Rainis
Tev Man ir smeldzīga, smeldzīga nojauta, ka tā pasaule, kuru es dzīvoju, var daudz ātrāk par tavu būt nojaukta. To jau neprasa — patīk vai nepatīk, bet tu skumja un vientuļa nepaliec — kosmoss mīļuma palika nepateikts. Ar to vien, ka tu vispār man biji, mūžs ir attaisnots, pilnīgs un piesauļots, un tā priekšā es […]
Tās puķes Ir vēl uz pasaules trauslums! Launaglaikā man pieskrēja meitene – vai es nevarot puķes paturēt. Puķes bij izmeklētas un izskatījās pēc nešejienes. Es sāku domāt – kāpēc viņa sarka. Pēc pāris stundām dusmoties – kur viņa kavējas? Vēl pēc pāris es nobijos – kas viņai noticis? Un tikai pašā vakarā sapratu – puķes […]
Atzīšanās Miglā asaro logs. Ko tur liegties, nav vērts: Tikai tevi es mīlējis esmu. Kādā dīvainā sulā savas lūpas tu mērc, Ka tās kvēl ar tik sarkanu dvesmu? Tur, kur bulvāri kūp, tevi satiku reiz Un vairsnezinu miera ne mirkli. Uz tā stūra, kur lūdz naudu ubags sev greizs, Mani samīs drīz ilgas kā zirgi. […]
Tu manai dzīvei duries cauri kā sniegam sniegpulksteņa zieds, tas pulkstenis sit cauri auriem, ka laiks uz pavasari iet. Tu liec man ziemā plaukt un zarot, uz ledus zariem ziedus nest, tu liec tik stipri pavasarot, ka ziemas nepazīstu es. Kad pietrūkst jaudas manai gribai, tu liec man nespējamo spēt tik stipri, ka šai nolemtībai […]
kad cauri brikšņiem uz sauli lauzies kad pie aizslēgtām durvīm dauzies kad pa visstāvākām trepēm rausies kad pat dziļākā klusumā tausties un arī tad kad jau miegam ļausies- Aizver Ausis Ar Sirdi Klausies. Aija Strazdiņa
Mūžīgais dzejolis mīla ir sapņu avots tas neizžūst mīla ir mūžīgā uguns tā neizdziest mīlēt ir grūti tas jāpacieš pretmīlas nav tas sāp- tā jāpanāk! Nemīlēt nedrīkst- Tad pasaule iznīkst. Mīlēt- Bez spēka, Bez jēgas… Un katrreiz sev teikt: Viņš vienīgs Ir manas Mīlas Cienīgs. Aija Strazdiņa
Pie eglītes Eglīte pušķota Priekšā kad mirdz, Savādi katram Tad pukstēt sāk sirds. Cilvēka dvēsele Dziļāk tad jūt: Skaidrākam, labākam Gribas tam būt! Jānis Tirzmalietis
Ziemassvētku prieks Kur lai šovakar es lieku Savu Ziemassvētku prieku? Vai lai dodu kaķīšam- prieks lai sēž uz ūsām tam? Vai lai dodu sunīšam- prieks lai sēž uz astes tam? Vai lai eglītei dod viņu- manu prieka spožumiņu, lai tas mirdz uz zaļa zara un lai visiem prieku dara? Vitauts Ļūdēns
Ziemassvētkos Vizuļo istabās puzuri kārti, Sētās, kur puteņi sniegpārslas jauc, Celiņi slaucīti, atcelti vārti: Rakstītās kamanās Ziemsvētki brauc. Nomirgo kumeļiem sudraba groži, Zvaniņiem skanot, kamanas stāj; Eglītēm iedegas svecītes spoži, Ziemsvētku vecītis draudzīgi māj. Atveras gaidītie dāvanu maisi, Bērniem līksmi pukstēt sāk sirds: Pilna ar prieku top zeme un gaisi, Ziemsvētku zvaigzne pār pasauli mirdz. […]
Eglītes dziesma Dziļajā mežā Liela es augu: Daudz tur bij koku, Daudz bij man draugu… Agri no rīta, Sveicinot mani, Skanēja līksmi Dzeguzes zvani. Zaķēns pie manis Slēpās no vēja, Vāvere žigli Galotnē skrēja. Putniņi čakli Ligzdu sev vija- Visiem pie manis Priecīgi bija. Tagad man zaros Svecīšu liesmas. Līksmi dzied bērni Jaungada dziesmas. Dzidra […]
Eglīte Tētis atnesa eglīti košu, Ņemšu to tagad izgreznošu. Rotu man daudz Un konfekšu arī, Svecīšu pilni būs visi zari! Pieduros zaram- ai, ai, kas tas?! Pirkstiņā ieķeras dzelonis ass… Nē, te jau cilvēks nevar būt drošs! Tā eglīte kož! Jāzeps Osmanis
Eglīte Aiz sniega lauka mežmalā Maza zaļskuju eglīte skumst… Jau vakars tumst, Krīt balti ziedi, Maza, maza eglīte micīti pin Baltu jo baltu… Spožais mēnestiņš Aiz meža nostājas Un nobrīnās: ”Mazai eglītei balta micīte, Balta micīte…” Edvards Lejgalietis
Ziemassvētku rūķītis Sidraba mēnestiņš Veļas pa gaidu, Sētā nāk rūķīt’s Ar dāvanu maisu. Atnāca, nolika Priekšnamā klusi Un aizgāja tālāk Uz kaimiņu pusi. Ne manīja sētnieks, Ne ierējās suns,- Bet, kur tas bij bijis, Gaiši iedegās guns. Vilis Plūdons