Vīzija
Mana ragana melnā,
mana elle un debess,-
laikam sabiršu pelnos,
Tevī sadegšu es!
Laikam izbārstīs vēji
manus pelnus tāpat
kā šīs dzimtenes smiltis,
kuras glāsta Tavs skats.
Tās nav acis, bet debess,
kura gremdē un ceļ!
Tā nav mute, bet uguns,
cauri kauliem, kas sveļ!
Tie nav mati, bet dūmi-
kuros elles tik daudz!
Tavas velnišķās rokas-
kā tās smacē un žņaudz!
Mana ragana melnā,
karstās nakts pieskāriens,-
vai Tu dzīva vai tikai
sapņu vīzija vien?