JĀNĪTS KŪLA PĒTERĪTI

Jānīts kūla Pēterīti,
Līgo, līgo,
Aiz ozola lejiņāi,
Līgo, līgo,
Aiz ozola lejiņāi,
Līgo!

Pētrīša paša vaina,
Kam Jānīti kaitināja!

Jānīts ziedus salasīja,
Pēterītis – izkaisīja.

Līgo, Jāni, līgo Jāni,
Nu tā tava diena bija;

Kad atnāks Pērdiena,
Tad līgos Pētrītis.

Jānīšami, brālīšami,
Treju ādu zābaciņi:

Suņa ādas, kaķa ādas,
Aizpērnaja kumeliņa.

Suņa āda rietin rēja,
Kaķa āda vēkšin vēkša;

Aizpērnaja kumeliņa
Bubināt bubināja.

Jānīts gāja sienu pļauti,
Trīs kažoki mugurāi;

Nenopļāva gaiļam nastu,
Ne kazai kumosiņu.

Jānīts jāja raibu kuili,
Gar pakšiem sisdamiesi;

Kuilis gāja ruku, ruku,
Jānīts sauca: ucacāi!

Jānīšami, brālīšami,
Caur cepuri mati auga;

Kad atnāca Jāņu diena,
Vainadziņa nevajaga.

Visu gadu Jānīšami
Melna mute, nemazgāta;

Jānīts muti nomazgāja
Tikai Jāņu vakarāi.

Jānīts alu padarīja,
Saldu, saldu, gardu, gardu.

Kur mēs Jāni guldīsimi,
Saldu alu padarīj’šu?

Pagalmāi smalkas nātres,
Tur mēs Jāni guldīsimi.

Mūs’ Jānītis klēti taisa,
Tas ņems sievu šorudeni.

Ne jumtiņa, ne spārītes,
Jau gultiņa klētiņāi.

Jānīšami, brālīšami,
Trīs brūtītes cerējamas.

Ar pirmo Rīgā brauca,
Ar otroi bazīcāi;

Ar trešoi līgaviņu
Sēklu veda tīrumāi.

Tā trešāi līgaviņa
Būs mutītes devējiņa,

Mīkstas vietas taisītāja,
Pati klātu gulētāja.