Dzejnieka mīlas vārdi Mīļā, panāc pretim vienu gaismas sprīdi, kad saknēm salst, kad lapām salst, kad upaes balss ir atkal ciet: vienu gaismas sprīdi paliec tuvumā, tuvu man. Tumsai cauri tevi es nesīšu. Tu- mana ēna balta, pusnaktī un rītos vienu gaismas sprīdi es tev parādā. Ņem visus manus vārdus- arī tad es būšu vienu […]
Tag: Jānis Peters
Ar balsi, balstiņu, ko pati reiz man devi, es tevi piedziedāšu klāt pie sevis. Es iedziedāšu savu roku tavā kā strazdu būri izplaukušā kļavā. Pār Rīgu šorīt meža zosis gāja un tēvzemi pie spārniem piedziedāja. Krīt balta gaisma vientulīgā logā- dzied mana roka manas mīļās rokā. Jānis Peters
Zilā Tā kā ceriņš, tā kā sapnis, tā kā apinis pēc lietus mana tumši zilā dziesma dziedama. Tā kā zila mētra silā, tā kā rauda meldros plīvo un kā migla egļu gatvē dziedama. Tā kā Iļģuciema smilgas, tā kā Aleksandra Čaka pulksteņķēde sidrabota dziedama. Vai pat tā vēl: lietus logā, cerība dreb apses lapās, ”ka […]
Maniem vecākiem Ja tev ir tēvs un tev ir māte, tad lai tev akmens krūtīs kūst, tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem uz auklas balti krekli žūst. Tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem div balti putni skumji dzied, un tad ir tā, ka vajag posties, kamēr vēl krizantēmas zied. Bet brīnos es, pie liepas stājies: kur akmens […]
Mana spalvainā roka caur taviem matiem skrēja Un maigums lūdzās. Bet tavas acis, tik melnas kā ugunī grauzdēta maize, Skūpstīja mani un aiz laimes raudāja. Ai, cik stiprs es kļuvis no tā svētīgā brīža! Kailām rokām nožmiedzu kuili, izcēlu celmus no zemes Un iesēju kaņepes alas priekšā. Cilvēki, ejiet uz to vietu, kur es akmens […]
Vai būšu tev pēdējais, kaut biju tev pirmais, Es esmu tavs skaistais, bet vai būšu tavs sirmais? Kas būs pa vidu – tai laikā un telpā No naivākā skūpsta līdz pēdējai elpai? Ar tūkstoš nezināmiem šis vienādojums. Kur atbilde īstā? Kur atrisinājums? Sirds, neesi kā izlūks, tik vēsa un prātīga – Jūtās jau neder šī […]