dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Jānis Peters- dzejolis

Ar balsi, balstiņu, ko pati reiz man devi, es tevi piedziedāšu klāt pie sevis. Es iedziedāšu savu roku tavā kā strazdu būri izplaukušā kļavā. Pār Rīgu šorīt meža zosis gāja un tēvzemi pie spārniem piedziedāja. Krīt balta gaisma vientulīgā logā- dzied mana roka manas mīļās rokā. Jānis Peters

Continue Reading

dzejoļi par dzīvi | DZEJOĻI:

Jānis Peters- dzejolis Zilā

Zilā Tā kā ceriņš, tā kā sapnis, tā kā apinis pēc lietus mana tumši zilā dziesma dziedama. Tā kā zila mētra silā, tā kā rauda meldros plīvo un kā migla egļu gatvē dziedama. Tā kā Iļģuciema smilgas, tā kā Aleksandra Čaka pulksteņķēde sidrabota dziedama. Vai pat tā vēl: lietus logā, cerība dreb apses lapās, ”ka […]

Continue Reading

dzejoļi par dzīvi | DZEJOĻI:

Jānis Peters- dzejolis Maniem vecākiem

Maniem vecākiem Ja tev ir tēvs un tev ir māte, tad lai tev akmens krūtīs kūst, tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem uz auklas balti krekli žūst. Tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem div balti putni skumji dzied, un tad ir tā, ka vajag posties, kamēr vēl krizantēmas zied. Bet brīnos es, pie liepas stājies: kur akmens […]

Continue Reading

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Jānis Peters- dzejolis

Mana spalvainā roka caur taviem matiem skrēja Un maigums lūdzās. Bet tavas acis, tik melnas kā ugunī grauzdēta maize, Skūpstīja mani un aiz laimes raudāja. Ai, cik stiprs es kļuvis no tā svētīgā brīža! Kailām rokām nožmiedzu kuili, izcēlu celmus no zemes Un iesēju kaņepes alas priekšā. Cilvēki, ejiet uz to vietu, kur es akmens […]

Continue Reading

dzejoļi par mīlestību | DZEJOĻI:

Jānis Peters- dzejolis par mīlestību

Vai būšu tev pēdējais, kaut biju tev pirmais, Es esmu tavs skaistais, bet vai būšu tavs sirmais? Kas būs pa vidu – tai laikā un telpā No naivākā skūpsta līdz pēdējai elpai? Ar tūkstoš nezināmiem šis vienādojums. Kur atbilde īstā? Kur atrisinājums? Sirds, neesi kā izlūks, tik vēsa un prātīga – Jūtās jau neder šī […]

Continue Reading