Es savā zemē
Es savā zemē gribu kļūt par zvanu,
no kura mūžam jaunas dziesmas līst-
kā sniegpulksteņu pirmās taktis sniegā,
kā pūcces vaidi sveču mēnesī.
Es savā zemē gribu kļūt par zvanu,
ko jūsu rokas nenogurstot lej
no tautas dziesmas nemaldīgiem ritmiem
un putna balss, kas pieder pasaulei.
No manas dziesmas nokaliet sev zvanu,
pirms mana saule rūgti degot riet.
Es savā zemē gribu kļūt par zvanu,
kas vēl aiz nāves uzticību dzied.
Vienas durvis karotei un dziesmai. Paņem karoti pie rokas un paved malā, palaid dziesmu pirmo.
Imants Ziedonis
Ceļā uz Ziemassvētkiem
“Sniedziņ, sniedziņ,
Uz kurieni tu?”
”Uz Ziemassvētkiem
Es lidošu.”
”Tas tik ir jauki:
Pa ceļam mums!
Divatā drošāks
Būs lidojums.”
”Dziesmiņ, dziesmiņ,
Uz kurieni tu?”
”Uz Ziemassvētkiem
Es skanēšu.”
”Tas ir tik jauki:
Pa ceļam mums!
Trijatā skaistāks
Būs skanējums.”
”Gaismiņ, gaismiņ,
Uz kurieni tu?”
”Uz Ziemassvētkiem
Es spīdēšu.”
”Tas tik ir jauki:
Pa ceļam mums!
Četratā gaišāks
Būs spīdējums.”
Zilā
Tā kā ceriņš, tā kā sapnis,
tā kā apinis pēc lietus
mana tumši zilā dziesma
dziedama.
Tā kā zila mētra silā,
tā kā rauda meldros plīvo
un kā migla egļu gatvē
dziedama.
Tā kā Iļģuciema smilgas,
tā kā Aleksandra Čaka
pulksteņķēde sidrabota
dziedama.
Vai pat tā vēl:
lietus logā, cerība dreb apses lapās,
”ka uz kādas no tām
būs tavs skūpsts vai tavs mats”.
Tā, lūk, šonakt
mana tumši zilā dziesma
dziedama.
Pat šūpuļdziesmai vajag būt komponētai tā, lai klausītāji neaizmigtu.
Vienas zvaigznes man trūkst
Vienas zvaigznes man debesīs trūkst.
Katru vakaru saules rietā
es pārskaitu viņas-
vai katra mirdz savā vietā?
Un allaž,
kad mākoņu apiņi sarkani rūgst,-
vienas zvaigznes man debesīs trūkst.
Bet kāds aiz vārtiņiem tumsā iet,
ne aicināts te, ne lūgts,
un skumju, savādu dziesmu dzied.
Bet man-
vienas zvaigznes debesīs trūkst.
