Vienas zvaigznes man trūkst Vienas zvaigznes man debesīs trūkst. Katru vakaru saules rietā es pārskaitu viņas- vai katra mirdz savā vietā? Un allaž, kad mākoņu apiņi sarkani rūgst,- vienas zvaigznes man debesīs trūkst. Bet kāds aiz vārtiņiem tumsā iet, ne aicināts te, ne lūgts, un skumju, savādu dziesmu dzied. Bet man- vienas zvaigznes debesīs trūkst. […]
Category: DZEJOĻI:
dzeja, dzejoļi, mīlestības dzejoļi, dzejoļi par mīlestību, mīlas dzeja
Dvēseļu valoda Pie tavām krūtīm ļauj man dusēt, Ap mani savas rokas skauj, Liec tavām mīļām lūpām klusēt, Tik sajust vien šo brīdi ļauj. Lai mūsu dvēsles sarunājas Un teic, kas neizsakāms ir, Lai aizmirstības plīvurs klājas Pār mums, no pasaules mūs šķir. Lai mani tu, es tevi maldu Ka abi izredzēti mēs Tā kopā […]
Putns ar zīda asti Pie tevis atlidos putns ar zīda asti un svešā valodā neatlaidīgi prasīs, lai tu mācies lidot. Tu nesapratīsi un mācīsies visu ko citu. Putns sēdēs un zīda asaras raudās. No zīda asarām zīda magones izdīgs zem tevis, ar zīda rokām cels tevi augšup, bezspēkaino. Un nodrebēs tavu sirds sieniņu sarkanais zīds… […]
Tavu acu uguns Baltas ābeles zied. Balti mākiņi iet. Es redzu- tik balti, tik balti mākoņi iet. Zilas acis, zils lauks. Zilas acis Tev plaukst. Es redzu- tik zilas, tik zilas, laimīgas plaukst. Tavu acu uguns daudz ko man stāsta. Tavu acu uguns sapnī vēl glāsta… Tavu acu uguns atmiņas vēda. Tavu acu uguns aizmirst […]
kamēr vēl dreb mana roka kamēr dreb rokas ēna paliec joprojām paliec mulstoša karsta un lēna kamēr vēl esmu pie prāta paliec tu manā prātā paliec joprojām paliec balta un pasargāta Knuts Skujenieks
Kā zagšus Kā zagšus, tik lēnām, tik klusiņām, Bez puteņiem un bez vētras Ir pavasaris atnācis: Zied lazdas, zaļo jau mētras. Kā zagšus, tik lēnām, tik klusiņām, Tā, pašam nemanoti, Pret tevi iedegusēs sirds Un kvēlo nu ļoti, ļoti. Rūdolfs Blaumanis
Mīlestība Tu neteic kā augsti viesi: ”Es nākšu šodien vai rīt.” Ar meijām, ar vainadziņiem Tev’s nevar sagaidīt. Tu lūgšanas neievēro, Kā draugs, kas tālumā mīt. Kā kalponei nevar Tev uzsaukt: ”Tev jānāk parītu, rīt!” Tu neļauji ceļa un stundas Nevienam izzināt, Kā žubīte nolaižas zarā, Tu nāc- un esi klāt! Rūdolfs Blaumanis
Es tevi pamīlētu tā, Ka tev pat sarma nenobirtu. Es tevi pamīlētu tā, Pēc tam es varbūt arī mirtu. Bet varbūt arī citādi Tas, kas mūs savedis, tas šķirtu: Es aizietu tik nemanāms, Ka tev pat asra nenobirtu. Imants Ziedonis
Viņš izkāpa sestā stāvā. Svešs cilvēks. Un es viņam līdz. Tas nav mans stāvs, tas nava. Un kāpēc es izkāpu līdz? Es izkāpu devītā stāvā, Un kāds man izkāpa līdz. Tas nav tavs stāvs, tas nava! Un kāpēc viņš izkāpa līdz? Es uzbraucu bezgala stāvā, Kur tumsā tik zvaigznes trīc. Tur bija tik dvēsele tava. […]
Mīlestība Viņu nevar nopirkt ar rozēm, kuras pārdod uz bulvāra stūra, ne laimēt loterijā, ne saņemt kā dāvanu gadu mijā. Viņu nevar ne ieelpot sevī kā ceriņu zili sirmu, ne pieradināt kā putnu vai stirnu. Viņas atnākšanu nevar paredzēt iepriekš kā anticiklonu vai tālas vētras zvanu. Neviens arī nezin viņas cenu. Es laimīgs samaksāju ar […]
Šī dzīve bij tukša Šī dzīve bij tukša- Tu saturu lēji; Šī dzīve bij kaila- Tu puķes sēji; Šī dzīve bij auksta- Tu dvašu dvesi; Šī dzīve bij tumša- Tu sauli nesi. Es atkal sauli Varēšu vēstīt, Mirušās krūtīs Cerību dēstīt. Rainis
Sabirzis ziediņšš Maigu mīlas vārdu Glāstoša veldze, Kūstošu ilgu Kvēle un smeldze:- Sīks, sabirzis ziediņš Man vairāk sver,- To manas rokas Taustāmi tver;- Sīks sabirzis ziediņš,- Zidautā tīts,- Viņš bija toreiz Tev matos vīts. Rainis
Mana spalvainā roka caur taviem matiem skrēja Un maigums lūdzās. Bet tavas acis, tik melnas kā ugunī grauzdēta maize, Skūpstīja mani un aiz laimes raudāja. Ai, cik stiprs es kļuvis no tā svētīgā brīža! Kailām rokām nožmiedzu kuili, izcēlu celmus no zemes Un iesēju kaņepes alas priekšā. Cilvēki, ejiet uz to vietu, kur es akmens […]
Vai būšu tev pēdējais, kaut biju tev pirmais, Es esmu tavs skaistais, bet vai būšu tavs sirmais? Kas būs pa vidu – tai laikā un telpā No naivākā skūpsta līdz pēdējai elpai? Ar tūkstoš nezināmiem šis vienādojums. Kur atbilde īstā? Kur atrisinājums? Sirds, neesi kā izlūks, tik vēsa un prātīga – Jūtās jau neder šī […]
Skaists ir šis skūpsts Skaists, skaists šis skūpsts, kas manu pieri skāris uz visu mūžu kļūst par dziļu rētu. Nekad es nepacelšos viņam pāri. Pat tad, ja arī mani spārni spētu un nestu augšup, sirdi apžilbinot, un visa pasaule man piederētu… Tad ne jau tālab, ka, to visu zinot, es, it kā pazaudējis zvaigžņu kāri, […]
Tik vienkārši un prasti. Tik īsti kā tad, kad mīl un vārdi lieki kļūst, kad pagurušo miesu sviedri šķīsti visskaidrāk abus apliecina mūs un nav vairs jābaidās būt nesaprastiem vai pārprastiem, vai- piedodi jel dievs!- kā vazanķiem un dzejniekiem- tik prastiem sirds atklātībā… Brīviem sajusties! Leons Briedis