kā vilni lai pasacīt varu
no kura man mute žūst?
kā pirkstgalos saņemt staru
kas zibēdams lūst un lūst?
ar īsu tērauda vaidu
drūp lokans un izslīpēts prāts
pa debesīm saule skriada
un upe aiz sliekšņa krāc
Arhīvs mēnesim Janvāris, 2010
Ne puķes,
ne mantas-
es tev dāvinu laiku.
Gribi-
stundu, dienu, gadu
vai mūžu,
neprasi tikai mūžību,
tās nav nevienam.
Mūžība
ir nevienam nepiederoša,
kaut gan ar to mēdz
jokot,
apsolot mūžam
un mūžīgi mūžam.
Solīt jau var,
notikt tas
nevar.
Nemūžam
Laiks ir noslēpumaina substance, ko veido realitātes acumirkļi un apziņas vīzijas.
Cilvēka liktenī atgadās stāvas kraujas, no kurām nav iespējams izvairīties un no kurām visa dzīve šķiet kā bezdibenis.
Mīļotās sievietes smaidam piemīt mirdzums, kas redzams pat tumsā.
Lēna dilšana ir tikpat nāvīga kā zibens spēriens.
Mīlestībai tādā augstumā, kur tā ir pilnīga, piemīt kaut kāds dievišķs kaunīguma aklums.
Neapmierinātība- tas ir pirmais solis uz progresu kā vienam cilvēkam, tā veselai nācijai.
Katra mode ir tik neciešami pretīga, ka to nākas mainīt ik pēc pusgada.
Džentelmenis nedara neko tādu, ko pēc tam nevarētu pastāstīt pie pusdienām.