Ziemā ieejot
Aizmirsti nedienas vakarējās.
Ietinies putenī, ietinies vējā,
Izej caur sarmoti baltu ciemu
Uz savu ziemu.
Spīgo pārsliņas sniega klēpī,
Tur jau brīnumu brīnums ir slēpies.
Zvaigznes staro tik augstu, augstu.
Sasildi zemi ar savu plaukstu,
Ar savu sirdi, ar savu gribu,
Ar savu karsto mīlestību.
Tad jau ziema neliksies spīva,
Baltā dvēsele vienmēr būs dzīva.
Ziemas miegs
Kad dižegles baltajā azotē
maza eglīte snauž,-
klusi, tik klusi, klusītiņām
zaķēns burkānu grauž.
Un pazarē neknosās čiekuri
un nebirst no pazarēm sniegs
aiz bailēm, ka pusnaktī neaizbēg
mazās eglītes miegs.
Un lapsa tad cilpo uz pirkstgaliem
un izsalcis negaudo vilks,
jo cik tad mazajai eglītei
tāds miedziņš ir ilgs?
Svētku vēstules
Ar baltas sveces liesmu
Vēstules es rakstu
Tiem, kuri ciemos atnāks,
Tiem, kas neatnāks.
Visgarākā būs manām bērnu dienām,
ik mirklis, zvaigznēm apsēsts,
ziedēs mirdzošāk.
Vismīļākā būs zaļam egles zaram,
pie mana loga klauvē
gārša, mētrājs, sils,
Ar ziemas putna dziesmu
sirdī gaisma ienāk,
Kad baltos cimdu rakstos
ziemas vakars silst.
Ar daudzu sveču liesmām
vēstules es rakstu,
Būs pastnieks – ilgi sauktais
Ziemassvētku prieks,
Vēl dažas nepabeidzu,
debess iesāk dziedāt
Un zemei rokās baltas brīnumsveces liek.
Tad atnāk svētvakars
Ir katram gadam
laimes brīdis savs-
kā katram rītam
sava gaišā mala.
Mīļš cilvēks atnāk,
pieliecas pie auss
un pačukst tev
par savu sapņu salu.
Un katram gadam
ir savs rūpju laiks-
čiepst putnu ligzdās
bērnu mutes platas.
Pat sētas vītolam
tik norūpējies vaigs,
un ievai upmalā
nav laika ķemmēt matus…
Vēl katram gadam
ir savs svētvakars,
savs slieksnis balts,
aiz kura atstāt bēdu:
pie loga putenis
tik tīru dvieli kar,
un egles apsnigušās
pilnas baltu vēdu.
Svētku brīnums
Tāds klusums dziļš.
Vien gaisā virmo gaidas.
Tūlīt jau brīnums nāks,
Tūlīt.
To ļoti gaidām.
Kļūs cilvēks apgarots,
Ne sīks un niecīgs.
Šai svētku vakarā
Viņš gavilēs it priecīgs.
Viss raižu asums plaks,
Viss netīkamais zudīs.
Nāks klusa, svēta nakts,
Ko katrs sevī jutīs.
Vēl klusums dziļš.
Vien gaisā virmo gaidas.
To svētku brīnumu
Mēs ļoti, ļoti gaidām.
Vēlējums
Jaunā gadā vēlu baltu sniegu,-
lai pār brūcēm un pār grambām snieg,
it kā šūpuļdziesmu – klusu, liegu,
tīrs lai sapnis tiek un mierīgs miegs.
Zinu, sadursmju un trokšņu steigā
vēlējums tāds šķitīs sentiments,-
modinātājs uzvilkts kliedz līdz beigām,
uzsākts ritms neapturams dzen.
Varbūt no šīs trakās riņķa spēles
izraut Jaunais gads kaut brīdi spēs,-
jāiemācās sev un citiem vēlēt
spēka graudus iesēt dvēselēs
Pie Jaunā gada sliekšņa
Un atkal gads ir aizvadīts.
No tā, ko ņēmi tu un devi,
Kas paliek tavā daļā līdz?
Un atkal gads ir aizvadīts.
Caur zariem tumsā zvaigznes trīc,
Tu domās paliec viens ar sevi-
No mūža gads ir aizvadīts.
Tā stunda klāt, kad gadi mijas,
Tu brīdi sevī raugies kluss:
Vai tavas dienas pilnas bija?
Tā stunda klāt, kad gadi mijas,-
Ceļš aicinādams tālāk vijas
Un paver jaunus apvāršņus,
Tā stunda klāt, kad gadi mijas.
Pie Jaunā gada sliekšņa stāvot,
Vēl nebijušas dienas sveic
Caur pusnakts zvaigžņu gaismu blāvo.
Pie Jaunā gada sliekšņa stāvot,
Dun krūtīs sirds un spēki strāvo:
Tik daudz, tik daudz būs jāpaveic!
Pie Jaunā gada sliekšņa stāvot,
Vēl nedzīvotās dienas sveic.
Ziemassvētku vakarā
Zinu tavu domiņu:
”Ziemassvētku vīriņ, nes
Saldumiņus, konfektes-
Pilnu, pilnu somiņu!”
- Var jau našķēt’ mazuliet,
Bet man tomēr labāk šķiet:
”Vīriņ zaļu bārdiņu,
Ziemassvētku vakarā
Ieliec bērna somiņā
Daudz, daudz mīļu vārdiņu:
Saldumiem ir mūžiņš īss,-
Mīļi vārdi nezudīs.”
Baltais Klusums
Ļauj sirdij klusi saprast-
Cik Dieva laiks šis svēts,
Kad atkal ejam atrast,
Kas bija pazaudēts.
No bērna dienu miņām
Kāds spožums iemirdzas!
Ja atcerē pie viņām
Sirds kādreiz kavējas.
Jau plīvo sveču liesmās
Zaļš egles svinīgums.
Sirds augšup ceļas dziesmās:
”Ir dzimis glābējs mums!”
Svētā nakts
Jau torņos zvani svētvakaru junda.
Rimst dienas troksnis, klāt lielā stunda,
Kad mīlestība dzimst.
Kāds dīvains mirdzums apklāj seju rievas,
Ko rūpes arušas un bargās dzīves nievas.
Viss ienaids rimst.
Plaukst debess logos zvaigžņu puķes zvīļas,
Tās zemi uzlūko kā mātes acis mīļas,
Miers visu sedz.
Un ļaužu lūpas senu dziesmu raisa
Par ticību, kam vietu sirdī taisa
Un gaismu dedz.
Pat tos, kam sen nekā vairs nebij svēta,
Šī dziesma, bērnu dienās izauklētā,
Uz augšu ceļ.
No tālas pagātnes uz nākamību baigu
Tie bijībā vērš domu pilno vaigu
Un spēku smeļ.
Nakts visusvētā, lielā miera junda,
Nu atkal situsi ir tava klusā stunda,
Kad mīlestība dzimst.
