Pie debesīm mēness spīd bālais,
Pa niedrāju vardes kurkst;
Viss miglā segts apgabals tālais,
Un strautiņš ielejā čurkst.
Es klausos, un bezgalīgs žēlums
Man dvēseles dziļumos griež.
Vai vainīgs tur vakara vēlums,
Vai likteņa grūtības spiež?
Arhīvs mēnesim Septembris, 2009
Izpostītā dārzā
Par samītiem ziediem tu skumsti
viens, lielais raudātājs vējš.
Nakts spoki baisi un tumši
zvaigžņu laternas dzēš.
Aiz sētas vaid leijerkaste
kā ielu staigules sirds.
Guļ plecos tik gadu nasta
un mūžs — par asarām pirkts…
Vairs dārzā pat asna nav zaļa,
pat pumpurs nav pataupīts sīks.
Tā laikam pieņemts — kam vaļa.
tas visu izpostīt drīkst.
Tā laikam pieņemts — kas kvēlo,
to moku ūdeņos dzēš.
Ko tu vēl skumsti, ko žēlo,
pasaules klaidoni, vējš?
Cilvēks ir ļaunāks par zvēru, kad viņš kļūst zvērs.
Nav ļaunums skaust, jo skaudība ir sava trūkuma dzeļoša apziņa. Bet gan ir ļaunums- skaust, netopot pilnīgākam.
Viduvējus cilvēkus tulīt atbalsta un saslavē apkārtējās viduvējības, kas viņos godina pašas sevi.
Būt pārmērīgi labsirdīgam ir tikpat muļķīgi kā būt ārkārtīgi stingram.
Quid vesper ferat, incertum est.
Nav zināms, ko vakars nesīs.