Nec mortem effugere quisquam, nec amorem potest.
Neviens nespēj aizbēgt no nāves un mīlestības.
Arhīvs mēnesim Augusts, 2009
Ar balsi, balstiņu, ko pati reiz man devi,
es tevi piedziedāšu klāt pie sevis.
Es iedziedāšu savu roku tavā
kā strazdu būri izplaukušā kļavā.
Pār Rīgu šorīt meža zosis gāja
un tēvzemi pie spārniem piedziedāja.
Krīt balta gaisma vientulīgā logā-
dzied mana roka manas mīļās rokā.
Miedziņš sēdi, miedziņš gaida
Baltu puķu dārziņā,
Aijā, aijā, miedziņš gaida
Baltu puķu dārziņā.
Plūc puķīti, nāc, miedziņi,
Pie bērniņa istabā.
Aijā, aijā, nāc, miedziņi,
Pie bērniņa istabā.
Liec puķīti viegli, viegli
Mana bērna pagalvī.
Aijā, āijā, viegli, viegli
Mana bērna pagalvī.
Zu-zu-zu-zum! skan puķīte,
Nes bērniņu eņģelīts,
Aijā, aijā, skan puķīte,
Nes bērniņu eņģelīts.
Pār ezeru, paŗ upīti,
Pār zaļoi ataudziņ.
Aijā, aijā, pār upīti,
Pār zaļoi ataudziņ.
Aiznes manu mazu bērnu
Pie dieviņa zvaigznītēm.
Aijā, aijā, mazu bērnu
Pie dieviņa zvaigznītēm.
Nejaušs brītiņš
Viens tāds brītiņš padzirkstīja
Tavu acu staru man,
Dziļi sirdī iezvanīja
Dzidro balsi,- nu tā skan-
Skan un skan un skanot tā
Mirkli pārvērš mūžībā.
Divu mīlnieku sirdis ir visskaistākā dzeja, divu mīlnieku skūpsti ir viskrāšņākā mūzika.
Mūs paņem gūstā sievietes dvēsele. Un arī viņas miesa. Dažkārt pat vairāk nekā dvēsele. Dvēsele ir iemīļotā, miesa- mīļākā.
Laiks
Debesīs ir mazas
Zvaigznītes, un
Debesīs ir mazas
Ābelītes. Un
Augusta naktīs var
Redzēt, kā no
Debesīm mirdzoši
Āboli krīt.
Krustcelēs
Silta, silta tava elpa
tā kā šorīt cepta maize.
——————–
Ja pa kreisi iet-
būs sāpe.
Ja pa labi iet-
būs raize.
Ja uz priekšu iet-
būs maldi,
ja iet atpakaļ-
būs žēl.
———————
Acis aizveru un redzu
savā priekšā trešo ceļu
Mājas koki
Es zem šiem kokiem esmu aizlaidis
Tik laimīgu, tik gaišu, skaistu mūžu;
Es, viņiem šalcot, esmu piedzimis,-
Tie pirmie dziedāja man: aijā- žūžū!
Ak, kaut tie nāktu pavadīt
Un šalcot mani smiltīs apguldīt.
Neatgriežamais laiks
Par vienu dieniņu no bērnības,
No laika tā, kad es vēl biju mazs,
Es tagad nokalpotu simtu gadu
Un paciestu gan trūkumu, gan badu
Par dienu tādu vienīgo,
Ko mātes sirds un saule apstaro!