Maniem vecākiem
Ja tev ir tēvs un tev ir māte,
tad lai tev akmens krūtīs kūst,
tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem
uz auklas balti krekli žūst.
Tur, Liepājā, aiz liepu vārtiem
div balti putni skumji dzied,
un tad ir tā, ka vajag posties,
kamēr vēl krizantēmas zied.
Bet brīnos es, pie liepas stājies:
kur akmens manī vietu rod!-
ar baltu kreklu kā ar spārnu
rīt atkal grasos aizlidot…
Sapņi
Sapņi —
inde lēnā, kas nokauj pamazām,
kā gribas lādēt jūs
uz visiem ielu stūŗiem!
Sapņi —
manas nedzīvotās dzīves
mulsais stāsts,
tālie un skaistie,
nesniegtie mēness kalni —
es ienīstu jūs!
Vien grāmatās rakstīts
par dzīvi tik mīļu.
ka pietiktu spēka
pat nomirt.
Vien grāmatas runā
par cilvēkiem,
dzīslās kam ugunis joņo —
patiesā dzīve
ir šaura kā ala,
bez gaisa tik bieži
kur jānosmok.
Vēja kokle
Noslēgt ar pasauli mieru,
Kad krūtīs rok nemiers kā kurmis?
Kaisles un kārojošs gars,
Ilgas un sūrstoša sirds?
Lēnas un laimīgas acis
Kā zvaigznes uz cilvēkiem staros:
Sevī lai neviļņo gars,
Sevi lai nevaino sirds.
Nebaidies, ka man šodien nav smieklu,
es esmu bagāts un smejos ar skumjām,
un bagāts es esmu tieši ar tevi,
tik ļoti bagāts, ka drusciņ ir jāsaskumst
taisni par to, ka tik daudz kā ir pārāk-
gaišs līdz reibonim, laimīgs līdz sāpēm.
Dažs visu mūžu nomocās
Sev mantas kaudzēm raust;
Tam mati raizēs sirmojas
Un zagļi neļauj snaust.
To mūžīgi kalpina rūpes un darbs,
Un galā tak kapenēs grauž viņu tārps.
Cits svētai dzīvei nododas,
Tik pātaro un lūdz,
Ik svētdienas iet baznīcā
Un grēkus Dievam sūdz.
Tam dzīvojot bailību sirds tikai jūt,
Un galā tāpat viņš nomirst un trūd.
Dažs dzīvē slavu iekāro,
Uz to vien nesas prāts;
Tam tīk, lai viņu apbrīno,
Cits prieks tam nav nekāds.
Ar liekuļa masku tam jādzīvo mūžs,
Un nāve tak kauj to un kapenēs grūž.
Es dzīvoju kā vieglais plauks
Un blandos pasaulē,
Ikkatris klenderis man draugs,
Kas alu nesmādē;
Un katram novēlu dziedāt un smiet
Un dzīvoju projām, lai iet kā iet.
Man visa manta: kaļķīts mazs
Un tabakas biezs maks.
Es nebīstos no burlakas,
Ka tas man viņu zags.
Un varu tādēļ dziedāt un smiet
Un dzīvoju projām, lai iet kā iet.
Ej un dzenies tik pēc naudas,
Krāp un blēdī, cik tik jaudas,
Skaties tik uz savu labu,
Rauj no citiem, rauj, kur dabū,
Tomēr strādā apdomīgi,
Krietni, stingri, likumīgi.
Valdiniekiem godu rādi,
Lai tie būtu vai nu kādi.
Bagātniekus turi cienā:
Līdzēt var tie ļaunā dienā.
Tā tu dzīvo tikumīgi,
Stingri, cieti, likumīgi.
Būs tev nauda, būs tev vieta,
Dzīves grunte droša, cieta;
Cienīs tevi klanīdamies,
Strādās tevim lādēdamies,
Valdīsi tu tikumīgi,
Sodīs’ stingri, likumīgi.
Tad tu vari palīgsmoties,
Labi sevi pamieloties;
Paņemt sievu padevīgu,
Tuklu, dumju, paklausīgu;
Papriecāties tikumīgi,
Radīt bērnus likumīgi.
un pēkšņi tāds klusums
ka saule apstājas debesmalā
un arī stāv elpu aizturējusi
varbūt mainīsies vējš
varbūt mainīsies sardze
varbūt mainīsies balss:
pārāk ilgi esmu bijis jauns.
Vīzija
Mana ragana melnā,
mana elle un debess,-
laikam sabiršu pelnos,
Tevī sadegšu es!
Laikam izbārstīs vēji
manus pelnus tāpat
kā šīs dzimtenes smiltis,
kuras glāsta Tavs skats.
Tās nav acis, bet debess,
kura gremdē un ceļ!
Tā nav mute, bet uguns,
cauri kauliem, kas sveļ!
Tie nav mati, bet dūmi-
kuros elles tik daudz!
Tavas velnišķās rokas-
kā tās smacē un žņaudz!
Mana ragana melnā,
karstās nakts pieskāriens,-
vai Tu dzīva vai tikai
sapņu vīzija vien?
Maza oda bārdas nazim
Neuzmācies man, bēda!
Domā es noskumšu?
Drīzāk uz karstām pēdām
ņemšu un noskūšos.
Noskalošu kā putas
visas mieļainās jušanas…
Pat mironis priecīgāk jūtas
rītos pēc skūšanās.
Ja vari: nes. Tev uzkraus vēl.
Līdz mielēm zobus atsulosi.
Bet nebūs it nekā tev žēl,
kaut pēdējo no dzīvēm dosi.
Kaut savai sievai ņemsi nost
un saviem dēliem noskaudīsi,
un cietu pelavmaizi kost
pats savu sirmo māti dzīsi.
Tāds amats, brāl… Vai plīst vai lūst-
nekur tu nedēsies šais mokās…
Pat galvu nocirsto tev būs
vēl savam bendem ielikt rokās!
