Ceriņi smaržo caur stiklu, un es tevi mīlu- tevi aiz stikla. Ne es esmu iestiklojis šo stiklu, ne es esmu izdomājis to lietu, kas izšķiedies violets krāso rūti. Ne es esmu izdomājis šos ceriņus, ne es esmu izdomājis mīlestību, viss ir atnācis pats no sevis- ceriņi, lietus, tu, un stikls tam visam priekšā, caurspīdīgs, tomēr-stikls-stilks-stikls. […]
Saknes Mēs strādājam neredzamas, jo mēs esam saknes. Pa miligramam, pa pilienam uzsūcam spēku- stumbram. Gan klusajos vasaras rītos, kad skaidri var dzirdēt putnus, gan ledainās decembra naktīs, kad zari čaukstošām balsīm tunā par uzticību, mēs strādājam. Vai esam laimīgas? Nezinām. Strādājam. Vailaime ir pats nepieciešamākais? Nezinām. Strādājam. Mēs zinām savu pienākumu un negribam trūdēt. […]